Edgaram Rudakam, kurš jau četrus gadus ir jaunjelgavietis, šis ir nozīmīgs gads: divdesmit gadu aizvadīti Pļaviņu HES galdniecībā, tikpat ilgi Edgars dzied arī vīru korī “Staburags”.
Edgaram Rudakam, kurš jau četrus gadus ir jaunjelgavietis, šis ir nozīmīgs gads: divdesmit gadu aizvadīti Pļaviņu HES galdniecībā, tikpat ilgi Edgars dzied arī vīru korī “Staburags”. Turklāt augustā saņemta 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīme.
Pirms barikādēm padomātu
— Ar kādām domām un izjūtām pirms vienpadsmit gadiem devāties uz barikādēm?
— Aizstāvēju savas valsts neatkarību. Uz barikādēm devos ar cerību, ka būs labāk, ka dzīvosim pārtikušā un drošā valstī.
— Vai tagad jūs rīkotos citādi?
— Grūti pateikt. Tolaik neviens nedomāja, bet gāja. Tā bija Atmoda, un ikviens saprata — ja neies, neko neizcīnīs. Šodien es laikam padomātu, pirms dotos uz barikādēm.
— Vai tas nozīmē, ka, dzīvojot neatkarīgā Latvijā, esat vīlies?
— Nē, bet tad cīnījāmies pret padomju varu. Pret ko cīnīties tagad? Manuprāt, barikādes vairs nav vajadzīgas, visu var atrisināt mierīgā ceļā.
Piemiņas zīmes dala par vēlu
— Jūs saņēmāt barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi. Vai tā jums ir svarīga?
— Kopš barikādēm pārāk ilgs laiks pagājis, daudz kas jau aizmirsies. To vajadzēja piešķirt uzreiz, nevis pēc desmit gadiem. Turklāt daudzi barikāžu dalībnieki piemiņas zīmi vēl nav saņēmuši. Domāju, šie cilvēki jūtas nepamatoti aizmirsti. Man ikdienas darbos barikāžu laiku neiznāk bieži atcerēties.
Galdnieks pat armijā
— Jūs divdesmit gadu strādājat galdniecībā. Kāda ir jūsu ikdiena?
— Esmu mēbeļu galdnieks, gatavoju mēbeles, logus, durvis, dažādas praktiskas lietas, suvenīrus. Varu izgatavot gan sadzīvē noderīgas, gan dvēseli veldzējošas lietas.
— Kādēļ kļuvāt par galdnieku? Patika apstrādāt koku vai varbūt vilināja peļņas iespējas?
— Ar koku darbojos no 1976. gada un tolaik par galdnieka arodu kā par finansiāli izdevīgu profesiju nedomāju. Man patika, arī vecāki mudināja: mācies par galdnieku. Iestājos Cēsu arodvidusskolā. Pēc tam pat armijā to novērtēja, liekot gatavot galdus un krēslus.
Noskata no daiļamata meistara
— Jums patīk gatavot lielus darbus vai sīkas, smalkas lietas?
— Ja ir vaļa, labprāt darbojos ar smalkām lietām — virpoju svečturus, līmēju koka šķīvjus. Mani šķīvji kā suvenīri no Latvijas nonākuši arī ārzemēs. To, kā izgatavot šķīvi, noskatīju no bijušā kolēģa, Tautas daiļamata meistara Pētera Grauduļa. Viņš šajā jomā ir liels meistars.
— Pēterim Graudulim bijušas vairākas personālizstādes. Vai tādas bijušas arī jums?
— Jā, pirms pāris gadiem Aizkraukles muzejā “Kalna Ziedos”. Diemžēl man nav laika gatavot eksponātus izstādēm, jo diena aizrit darbā, bet vakarā gribas atpūsties.
Mīļākais koks — priede
— Kur gūstat idejas saviem darbiem?
— Noskatu žurnālos, no citiem kolēģiem. Bieži tiekos ar Ķeguma, Rīgas HES galdniekiem. Šo to esmu izdomājis arī pats. Reizēm mēdzu vienu lietu izgatavot vairākkārt, līdz sasniedzu iecerēto rezultātu.
— Kādu koku labprātāk apstrādājat?
— Visus, bet vislabāk man patīk priede. Manuprāt, no priedes iznāk visskaistākās lietas. Priede ir Latvijas koks.
— Vai esat saskaitījis, cik kopš 1976. gada izgatavots mēbeļu, cik svečturu, šķīvju?
— Žēl, bet to neesmu darījis. Būtu interesanta statistika! Vienīgais, ko pēdējā laikā daru, — katru savu darbu fotografēju. Ar bildēm pilns biezs albums.
Kā kurpnieks bez zābakiem
— Jūs Pļaviņu HES galdniecībā strādājat jau divus gadu desmitus. Vai neesat domājis darbavietu mainīt? Kādā privātā firmā varētu pelnīt vairāk?
— Spēkstacijas galdniecībā strādāju kopš dienesta beigām, un jau tolaik citās vietās maksāja lielāku algu. Taču es paliku HES galdniecībā. Te var strādāt radoši, domāt un mācīties. Man nepatīk konveijera darbs, kāds ir daudzās citās galdniecībās.
— Jūs sakāt: mācīties. Apmeklējat kādus kursus, mācāties skolā?
— Galdniekam jāmācās visu mūžu. Nevis skolā, bet no savas pieredzes. Skolā var apgūt teorētiskās zināšanas, taču praktiskā pieredze ir nozīmīgāka.
— Par kurpniekiem saka: citiem kurpes šūdami, paši paliek basām kājām. Vai arī galdnieki dzīvo bez mēbelēm?
— Nereti tā iznāk, jo vienmēr šķiet, ka sev mēbeles vēl pagūšu izgatavot. Sieva pārmet, ka citiem taisu, bet pats sev ne. Nu nepietiek man visam laika!
Dāvanas nav jāpērk
— Zinu, ka jūsu gatavotie šķīvji, svečturi un citas lietas grezno ne viena vien jūsu drauga māju.
— Man mājās vienmēr ir kāds paša gatavots darbs, ko dāvinu, ja gadās kāda jubileja. Tā savus darbus esmu izdalījis.
— Vai nav žēl savus darbus atdod citiem?
— Ir bijis žēl, bet tad uzreiz gatavoju dublikātu. Viens eksemplārs paliek pašam, otru dāvinu.
— Ko jūs neesat gatavojis, bet noteikti vēlētos pamēģināt?
— Tie ir koka ornamenti. Jau esmu sagatavojis speciālus kaltus, bet nepietiek laika sākt.
— Kura paša gatavotā lieta jums ir vistuvākā?
— Ozolkoka puķuvāze — dāvana sievai. To izdomāju pats un gatavoju ilgi un rūpīgi, beigās pats neticēju, ka izdevās tieši tā, kā biju iecerējis.
Par ko joko galdnieki?
— Katrai profesijai ir savi joki. Mediķi joko par pacientiem, autovadītāji — par mašīnām, skolotāji — par skolēniem. Par ko smejas galdnieki?
— Par to pašu, par ko citi, un, protams, par savu darbu. Piemēram, visi cītīgi strādā, pēkšņi viens iesaucas: “Vīri, aizveriet durvis! Vējš naglas noliec, nevaru iedzīt!”…
Māja ar labu auru
— Jūs dzīvojat īpašā mājā — te kādreiz bija apmeties mācītājs Jānis Zviedrāns. Kā te jūtaties?
— Šo māju ievērojām jau sen. Kad uzzinājām, ka ēku pārdod, nedomājot nopirkām. Šajā mājā ir laba aura. Mācītājam apsolījām māju uzturēt tikpat sakoptu kā viņa laikā. Savukārt viņš apsolīja braukt ciemos, bet tā arī nav atbraucis — laikam nav vaļas.
— Kopš mācītāja laikiem mājā nekas nav mainījies. To neremontējat apzināti?
— Šobrīd lielam remontam nav laika. Gribu griestus izklāt ar koka mozaīku, sienas apšūt ar dēlīšiem, grīdai jau sagatavots parkets. Man ir sapnis šai mājai uzbūvēt otro stāvu, to savās iedomās jau redzu. Iztēlojos, kādi būs balkoniņi, kādas to koka margas, kāpnes… Gribu pie mājas guļbaļķu pirtiņu. Arī mēbeles mājā vēlos īpašas — veclaicīgas. Jau atjaunoju senlaiku drēbju skapi. Tos bija nokrāsots ar grīdas krāsu, bet, kad to nokasīju, atklājās burvīgs oša koks.
— Aizkrauklē jums ir dzīvoklis, Jaunjelgavā — māja. Kas jūs īsti esat: aizkrauklietis vai jaunjelgavietis?
— Jaunjelgavietis. Man patīk mazā, klusā pilsētiņa. Te kājām var aiziet uz mežu sēnēs, Daugava no mājas ar roku aizsniedzama. Jaunjelgaviete ir arī mana sieva.
Ar “Staburagu” uz ārzemēm
— Jūs dziedat vīru korī “Staburags”. Kas jūs tur saista?
— Kolektīvs un dziesma. Koris ir laba atpūta no ikdienas darba, mēģinājumos satiekas interesanti cilvēki, aprunājas par dzīvi, par priekiem un bēdām. Saista arī kora izbraukumu koncerti gan pa Latviju, gan uz ārzemēm. Ja nedziedātu korī, diezin vai tiktu uz Vāciju, Austriju, Holandi.
— Kādas dziesmas jums patīk vislabāk?
— Jo vienkāršākas, jo labākas. Un, galvenais, lai tautai patīk. Reizēm dziedam tik sarežģītas dziesmas, ka klausītājs nesaprot. Tad arī pašam dziesma netīk.
Vīndaris spēlē ģitāru
— Kā vēl jūs atpūšaties?
— Eju medībās, sēņoju, peldos. Pēc armijas biju arī diezgan aktīvs sportists. Skrēju maratonā, piedalījos orientēšanās sacensībās, slēpoju. Vēl tagad mājās daudz diplomu un medaļu.
— Kāds ir jūsu lielākais medījums?
— Divi aļņi. Tas gan bija pasen, jo pēdējā laikā medībās neesmu bijis.
— Jums mājās ir ģitāra. Kurš to spēlē?
— Es. Vakaros, kad darbi padarīti un vēlos mieru, spēlēju ģitāru, dziedu un baudu paša gatavoto mājas vīnu.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Edgars Rudaks.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1960. gada 24. novembris, Pļaviņas.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā, mēbeļu galdnieks.
DARBAVIETA: “LATVENERGO” filiāle “Serviss”, Pļaviņu HES galdniecība.
ĢIMENE: sieva Sarmīte, meitas Ieva un Liene.
VAĻASPRIEKS: dziedāšana, medības.
