Sarmīte Misēviča pirms 11 gadiem viena no pirmajām laikrakstā “Staburags” ievietoja iepazīšanās sludinājumu.
Sarmīte Misēviča pirms 11 gadiem viena no pirmajām laikrakstā “Staburags” ievietoja iepazīšanās sludinājumu. Tas bija veiksmīgs. Nule kopā ar Aldi nosvinētas rožu kāzas. Tagad Sarmīte ar vienu kāju dzīvo Koknesē, kur ir viņas vecāki, ar otru — Bauskas rajona Vecsaulē.
Sarmītes līgavas pušķī nebija rožu, taču desmit gados dzīve bijusi kā rozei — netrūcis ne ērkšķu, ne smaržīgu ziedlapiņu.
It kā pa jokam
Sākās tas pavisam prozaiski. Puspajokam, pusnopietni, draudzeņu pierunāta, Sarmīte, kura jau bija piedzīvojusi divas laulības, Aizkraukles rajona laikrakstā “Staburags” ievietoja iepazīšanās sludinājumu: “Dvīņu puisēni un viņu māmiņa atraitne (29; 170) vēlas atrast mīļu tēti un labu vīru.”
Sarmīte saņēma deviņas vēstules. Pēdējā bija no Bauskas, it kā bērnu rakstīta: viņi labprāt priecātos, ja ģimenē būtu vēl divi bērni. Pēc tam bija vēl vairākas sirsnīgas vēstules, telefonsarunas, līdz Sarmīte un Aldis nolēma satikties Koknesē, pie veikala.
Neies jau lepnību zaudēt!
Norunātajā laikā Alda tur nebija. Nu ko? Sarmītei nebija laika liet gaužas asaras, jo viņa bija pārtraukusi darbu siena pļavā. Pirms došanās atpakaļ uz pļavu viņa nolēma vēl aizbraukt uz veikalu pēc limonādes.
Pa ceļu redzēja nākam kādu svešinieku. Pie sevis gan nodomāja: “Varbūt Aldis?”, bet tūliņ arī nosprieda: “Neies jau lepnību zaudēt un katram svešiniekam jautāt, vai nav īstais!”.
Satikšanās siena pļavā
Nācējs patiešām bija Aldis. Nedaudz nokavējies, norunātajā vietā viņš nevienu nesastapa. Taču viņam negribējās tik viegli padoties un braukt mājās, Sarmīti nesatikušam.
Tā Aldis, apstākļu spiests, kļuva par izmeklētāju. Veikalā telefona grāmatā noskaidroja adresi. Mājās viņu, protams, nesastapa, tik vien uzzināja, kā atrast siena pļavu, kur varētu būt Sarmīte.
Kad svešinieks parādījās kalna galā, Sarmīte viņu uzreiz pazina. Arī Aldis, ejot pa ceļu, bija ievērojis pretimbraucošo mašīnu un sievieti pie stūres. “Tāda varētu izskatīties Sarmīte,” nodomājis.
Kā dadzis acī
Sarmīte domā, ka tagad diezin vai uzdrošinātos tādu “aušību” — būtu bail apdedzināties. Redzot, kādi tagad lielākoties ir brīvie vīrieši, piemērotu cilvēku būtu grūti atrast.
Viņa toreiz baidījusies arī no tantiņu runām. Sieviete ar bērniem un bez vīra bieži vien citu sieviešu skatījumā ir kā dadzis acī — nedod, Dievs, ka tik kādai vīru neatņem!
Četri kā ir, tā ir!
Tagad Sarmīti šādas runas nesatrauc, jo gana jau dzirdēts, arī sākot kopdzīvi ar Aldi. Toreiz Alda bērni vēl dzīvoja pie viņiem (tagad dzīvo pie mātes — aut.), tā kā Sarmīte uzreiz kļuva par četru bērnu māmiņu. Tiesa, arī tagad Misēviču ģimenē ir četri bērni — Aldim un Sarmītei ir divas kopīgas meitas: Līga, kurai jau deviņi gadi, piecgadīgā Baiba un Sarmītes iepriekšējās laulības bērni — dvīņi Māris un Jānis.
Veidojot jauno ģimeni, Sarmītei bijis noteikums: Aldim viņas puisēni no iepriekšējās laulības jāmīl tikpat stipri kā viņa. Jaunajam vīram tas nekādas grūtības nesagādāja. Nezinātāji pat saskata Alda un zēnu līdzību. Tagad puiši mācās Aizkraukles arodvidusskolā. Iespējams, Jānis galdnieka un nama apsaimniekotāja specialitāti izvēlējies tieši Alda ietekmē, jo viņš savulaik apguvis būvnieka profesiju. Māris savukārt būs atslēdznieks.
Vasarās dēli Aldim ir labi palīgi. Laukos darba nekad nav trūcis — te kādam kūtiņa jāuzbūvē, te aka jāizrok. Viņu aicina palīgā zemnieki arī no Aizkraukles rajona. Sarmīte saka: “Labi, ka mums pašiem ir sava tehnika — traktori, celtnis, automašīna, nav jāaicina palīgos citi meistari.”
Zelta rokas arī sievai
— Ir jau cilvēki, kuri domā, ka naudas mums maisiem. Jā, mēs daudz strādājam, bet esam taču liela ģimene. Kūtī mums ir divas gotiņas un trīs sivēnmātes — arī tam vajag laiku. Patiesībā lopu turēšana no ģimenes budžeta vairāk ņem nekā dod, — tā Sarmīte.
Četru bērnu māmiņa algotu darbu nestrādā, bet vai tad mājās darba trūkst? Reizēm gan paliekot rūgti ap sirdi — citi zelta roku dēļ nebeidz vien slavēt vīru, bet vai tad sievietes darbs mājās ir mazāk svarīgs?
Vai to kādam vajadzēs?
— Es nezinu, kur paliek laiks, — saka Sarmīte. — Tā gribētos to apturēt, bet neizdodas.
Varbūt tieši tas Sarmīti rosinājis pievērsties neparastam vaļaspriekam — viņa krāj avīžu izgriezumus par Kokneses vidusskolas absolventiem. Tos, ielīmētus albumā, viņa Kokneses 725 gadu jubilejas svinību laikā bija nodevusi bibliotēkā. Ar rūgtumu gan bilst, ka interese par tiem bijusi ļoti maza — mēneša laikā albumu pāršķirstījuši tikai daži cilvēki.
Sarmīte krāj arī maizes etiķetes un konfekšu papīriņus. Reizēm gan nodomā: “Nu ko es daru! Tas taču nevienam nebūs vajadzīgs!”.
Ir plecs, kam pieglausties
Aldis pret sievas vaļasprieku izturas saprotoši. Tomēr Sarmīte saka: “Tu domā, ka Aldim ar mani ir viegli? Es reizēm esmu ļoti nešpetna!”. Dusmas gan vairāk attiecas uz alkohola lietošanu. Šajā ziņā Sarmīte ir strikta un nepielūdzama — ja cilvēks neprot laikus apstāties, lai nedzer pavisam! Bet ir jau gadījies visādi. Taču Aldis vienmēr atceras, ka viņam jāgādā par ģimeni. Tomēr Sarmīte vienmēr var paļauties uz vīra atbalstu. Varbūt tāpēc viņa tik daudz smaida. Zina, ka būs plecs, kam pieglausties.
x x x
Pirms 11 gadiem Sarmīte, kā pati saka, ielēca atvarā, neprotot peldēt. Nu iekļuvusi rāmos ūdeņos un priecājas par savu neprāta soli. Varbūt tāpēc viņa tik ļoti grib zināt, vai “Staburags” vēl kādam palīdzējis atrast savu otro pusīti. Atsaucieties!
