Nobeigums. Caur tuneļiem uz Tiroli Brauciena noslēgumā — triju dienu relaksēšanās programma.
Nobeigums. Sākums 29. augustā.
Caur tuneļiem uz Tiroli
Brauciena noslēgumā — triju dienu relaksēšanās programma.
Vērojām pa kalniem klejojošās tiroliešu govis ar zvaniņiem kaklā, kuras kalnos pavada visu gadu. Septembra beigās Tirolē svin Alpu pļavu svētkus, kad, ragu mūzikai skanot, ganāmpulks svinīgi atgriežas mājās līdz jaunam pavasarim.
Braucām uz Tiroli. Neierasti šķita 8 kilometrus garie tuneļi, kuriem braucām cauri. Apbrīnas vērts bija Krimlas ūdenskritums. Tirkīza zaļā Krimlas upe joņo pāri trim klinšu sliekšņiem. Saskaitot visas kaskādes (kopā 380 m), Eiropā neko garāku neatrast. Kāpiens līkumu līkumiem veda augstā kalna virsotnē, kur steidzās nokļūt mūsu grupas azartiskākie kāpēji. Citi ūdenskritumu vēroja tā pakājē.
“Piedzīvojumu ceļš”
Šoseja, savērpusies līkumu līkumos, veda arvien augstāk un augstāk. Mūsu priekšā bija Gerlosa kalnu pāreja. Pārgalvīgos līkločos atskanēja mūsu “O!” un “Ā!”. Tie, kam bail no augstuma, no autobusa otrā stāva pārcēlās uz pirmo, kad pieredzējušie šoferi vadīja autobusu Gerlosa kalnā (1507 m). Visiem bija skaidrs, kāpēc ceļam nosaukums “Piedzīvojumu ceļš”.
Pārejas mugurā tikuši, skatījāmies apkārt — visur kalni, bet ielejā skatam paveras Tirole. Drīz ceļš nodejoja lejā, un mēs bijām Alpu sirdī — Tirolē, kur Vinsingerhofas jauniešu privātajā pansijā bija mūsu nakšņošanas vieta.
Nakts klusums slīgst ziedos
Tirolē gandrīz katra otrā māja ir viesnīca, un saimnieki ir gatavi uzņemt tūristus. Smalkumsmalki kokgriezumi, puķu pārpilni balkoni, apgleznotas ārsienas un visur, kur vien skats veras, — spodrība, tīrība un puķes. Mums tas varbūt brīnums, bet visā Austrijā spodrība esot ikdienišķa lieta. Ikdienišķs ir arī klusums vakaros, tas pieteikts arī mums. Nākamajā dienā, kad mums paredzēta kora jubilāru sumināšana, saimnieks ierāda izolētu pagrabtelpu, un tur varam svinēt līdz rītausmai.
Kristāla un sveču pasaulē
29. jūlijā devāmies iepazīt slaveno Svarovska kristālu pasauli, vēlāk — Rattenbergas stikla pūšanas, gravēšanas un apgleznošanas māku. Pabijām arī Brinslegas sveču lietuvē, kur katrs varēja iegādāties kāroto sveci.
Pievakarē devāmies Maierhofenas ūdens baseinos, kur 2,5 stundu laikā varēja pacīnīties ar mākslīgiem viļņiem, straumēm, atvariem, paciest zemūdens masāžu, joņot lejup pa dažādām caurulēm vai zvilnēt atpūtas krēslā.
“Mūzikas skaņu” dzimtenē
Nākamajā dienā mūsu autobuss no Tiroles traucās uz Insbruku. Šajā pilsētā valda sportisks gars, 1964. un 1976. gadā notikušas ziemas olimpiskās spēles. Insbruka ir kalnu tūrisma un alpīnisma vieta. Sportiskais pilsētā sadzīvo ar romantisko vecpilsētu, varējām vērot slaveno zelta jumtiņa namu, kuru sedz 2696 zelta plāksnītes.
Mūzikas svētnīcā Zalcburgā pastaigājāmies pa Mocarta dzimtajām vietām, atsaucām atmiņā filmu “Mūzikas skaņas”, aizgājām uz vecpilsētas sirdi — Rezidences laukumu. Tajā ir Doma katedrāle, kur torņa zvani piepilda pilsētu ar Haidna un Mocarta melodijām.
Nokļuvām arī Mirabellas parkā, gar kura malām izvietotas Mocarta operu varoņu skulptūras. Rūķīšu dārzā katrs varēja atrast pats savu prototipu.
Ņirbošo pilsētu pie kājām varējām vērot no Dižā Mūku kalna. Tam cieši piekļāvies arī Lielais operas festivālu nams.
Šļūciens sālsraktuvēs
Mājupceļā apskatījām Bad Durnbergas sālsraktuves, kuras kā nerentablas slēgtas 1989. gadā. Esam nedaudz noilgojušies pēc mājām, mazliet saguruši, tomēr dodamies uz sālsraktuvēm. Arvien vairāk iepatīkas doties pazemē, sākumā ar vilcieniņu, bet vēl labāk — 23 metrus šļūkt pa baļķiem uz dibena! Apskatot seno ķeltu sālsraktuves, pa sālsezeru braucam ar kuģīti. Mūsu pavadone atkal aicina doties lejup — šoreiz jānošļūc 46 metri. Nu tas visiem ir tā iepaticies, ka daudzi cenšas uzskriet augšā un nošļūkt vēlreiz. Nogurums pazudis kā nebijis, un nu esam maksimāli dziļi pazemē jeb, kā austrieši saka, — 210 metru zem dienas. 70% sālsraktuvju pieder Vācijai, tāpēc pazemē nācās šķērsot arī Vācijas robežu.
Mājup atgriežamies bagāti
Latvijā pārbraucam ļoti bagāti — viens ar sālsraktuvēs pārdzīvotajām emocijām, cits ar Zalcburgā, Insbrukā vai Vīnē gūtajiem iespaidiem, vēl kāds — ar jaukā Grācas festivāla atmiņām. Daudziem zudušas bailes no ūdens, augstuma, bet līdzbraucēji iemīlējuši kora mūziku un mūs pašus.
Kora diriģente G. Jančenko atzīst, ka “koriem biežāk vajag izvirzīt sev šādus augstākus un tālākus mērķus — vērot koru profesionālo līmeni citur, jo tas arī mums pašiem liek ar lielāku atdevi ziedot sevi darbam un dziedāt ar sirdi un dvēseli”. Lielāko daļu ceļa izdevumu sedza paši dalībnieki.
