Bijušā koknesieša Māra Ločmeļa fotogrāfijas bieži var redzēt Latvijas modes, stila un sieviešu žurnālos. Viņš ir viens no “Fotostudija nr. 5” darbiniekiem, veidotājiem un līdzīpašniekiem.
Bijušā koknesieša Māra Ločmeļa fotogrāfijas bieži var redzēt Latvijas modes, stila un sieviešu žurnālos. Viņš ir viens no “Fotostudija nr. 5” darbiniekiem, veidotājiem un līdzīpašniekiem. Pirms divām nedēļām Māris interesentus aicināja uz savu otro personālizstādi.
24 gadus veco vīrieti raksturo teiciens, ka darbs jāiemīl tā, lai tas kļūtu par vaļasprieku, tad nekad vairs nebūs jāstrādā. Fotogrāfijas mīlestība darbā un atpūtā tik cieši savijusies, ka, jautāts par nodarbošanos un vaļasprieku, Māris atbild — fotogrāfija. Vienīgi pasūtījuma fotogrāfijas un tās, kuras radītas paša priekam un sirdij, ir atšķirīgas un top citādi.
Ar Māri esam pazīstami jau sen, tāpēc viens otru uzrunājam ar “tu”.
Liktenīgā izvēle
— Atceros, ka, mācoties vidusskolas pēdējās klasēs, tu nemaz nesapņoji kļūt par fotogrāfu.
— Tā bija. Pēc Kokneses vidusskolas absolvēšanas gribēju studēt aktieros, taču netiku. Man ieteica pamēģināt mācīties par fotogrāfu. Pēc vidusskolas beigšanas 34. arodvidusskolā bija jāmācās tikai gads. Domāju, pa šo laiku daudz kas var mainīties, taču jau pēc pusgada apjautu, ka fotografēšana ir tieši tas, ko vēlos darīt. Izvēle bija liktenīga.
Mirkļa uzņēmumi — labākie
— Vai tici, ka dzīvē viss notiek tā, kā jānotiek? Kāds to jau ir izplānojis tavā vietā?
— Ir bijušas sajūtas un notikumi, kas to apliecina. To apjaušu pat dažādos sīkumos ikdienā. Piemēram, iekārtojot izstādi “Putniņas galerijā”, visi darbi jau bija izlikti, taču bija sajūta, ka tomēr kaut kas nav tā, kā vajag. Pēkšņi viena bilde nokrita. Paskatījos apkārt un sapratu — tieši tā arī jābūt, bez šīs vienas bildes.
Tāda apjausma rodas arī fotografējot. Ir mirkļi, kad saprotu — jābildē. Neskatoties uz gaismu, ēnu vai citām tehniskām lietām. Šie mirkļa uzņēmumi vienmēr ir labākie.
Vairāk mākslinieks nekā fotoreportieris
— Tu fotografē vairākiem žurnāliem. Sevi uzskati par mākslinieku vai fotoreportieri?
— Protams, gatavoju arī dokumentālas fotogrāfijas, taču nespētu ar pilnu atdevi veidot reportāžas no kāda notikuma vietas vai pasaules “karstajiem” punktiem, kā, piemēram, aģentūras “Magnum” fotogrāfi. Es, protams, apskatu tādus attēlus un novērtēju fotogrāfa veikumu. Taču jābūt ļoti stipram cilvēkam, lai brīdī, kad notiek kaut kas traģisks vai šokējošs un cilvēki šausmās saķer galvu, tvertu fotoaparātu un bildētu. Es tomēr vairāk sliecos uz māksliniecisko pusi.
Idejas rodas eksperimentējot
— Tomēr žurnālu redakcijas pasūta arī dokumentālas fotogrāfijas. Kas ir svarīgāks — mākslinieciskais noformējums vai informācija, ko attēls sniedz?
— Fotogrāfijai pie konkrēta raksta jābūt tādai, lai, uz to paskatoties, uzreiz būtu skaidrs, par ko ir stāsts. Tas ir vissvarīgākais.
— Tavi uzņēmumi žurnālos ir neparasti un atšķirīgi. Kur rodas idejas?
— Parasti bildes ir kā uzstādījumi vai instalācijas. Patīk visu lēnām izprātot. Parasti no žurnāla redakcijas saņemu publikācijas tekstu vai īsu tās anotāciju. Izdomāju, kā visam vajadzētu izskatīties. Bieži vien tas iepriekš ir arī uzrakstīts, taču man nepatīk ierobežojumi, jo tāpat bilde nekad nebūs tāda, kā paredzēts. Idejas rodas eksperimentējot, izmēģinot daudz dažādu variantu.
Sieviete mīloša vīrieša acīm
— Tavās izstādēs skatāmas neparastas noskaņu fotogrāfijas. Kā tās rodas?
— Ir tā, ka pēkšņi kādā rītā pamostos un saprotu, ka gribu uztaisīt kādu bildi. Domu par to loloju ilgāku laiku. Sajūtu īpašu emocionālo pacēlumu un, šo jūtu vadīts, fotogrāfēju.
Pēdējā izstādē “Love” rādīju, kāda ir pasaule un sieviete mīloša vīrieša acīm. Gada sākumā biju Itālijā — tālu projām no mājām un savas draudzenes — un sapratu, ka esmu viņā iemīlējies. Tad mani pārņēma radošais gars. Kad atgriezos, tapa bildes, kuras varēja apskatīt “Putniņas galerijā”. Modele ir manas draudzenes labākā draudzene.
“Patīk man, patiks citiem”
— Modes un stila žurnāliem lielākoties fotografē sievietes. Vai, skatoties uz viņām caur fotoaparāta objektīvu un vienkārši sastopot uz ielas, tavas domas un izjūtas atšķiras?
— Ieraugot uz ielas skaistu sievieti, lielākoties vērtēju viņu kā fotogrāfs. Protams, pievēršu uzmanību arī augumam, kājām un citam… Fotografējot parasti skatos, kā labāk izcelt sievietes skaistumu. Ja bilde patiks man, tā patiks arī citiem, jo atļaujos uzskatīt, ka man nav slikta gaume.
— Vai esi kādreiz iemīlējies modelē?
— Nē, jo darbs ir darbs.
Uzvalkā izskatītos muļķīgi
— Ārējā izskata dēļ izcelies apkārtējo vidū. Vai uzturēšanās modes mākslinieku un stilistu aprindās ietekmē tavu ģērbšanās stilu un izskatu?
— Nē, es vienkārši tā jūtos ērti. Ja uz fotografēšanu ieradīšos uzvalkā un ar kaklasaiti, draugi, paziņas un kolēģi domās, ka esmu sajucis. Eksperimentēju arī, veidojot frizūru, te palīdz draudzene. Man pat uzdāvināja matu griežamo mašīnīti.
Ne dienu bez fotoaparāta
— Vai arī brīvdienās, dodoties atpūsties, ņem līdzi fotoaparātu?
— Jā, jo nekad nevar zināt, kad gadīsies labākie kadri. Sabildēts arī daudz ģimenes uzņēmumu, tikai fotogrāfijas nav sakārtotas albumos.
— Kāds ir tavs nākotnes sapnis?
— Jūtu, ka man pietrūkst dzīves gudrības un pieredzes. Kā fotogrāfs visas iespējas Latvijā esmu izsmēlis, tāpēc gribu padzīvot ārzemēs, paskatīties, kā dzīvo citi, un mācīties. Domāju savu ieceri realizēt jau šogad.
***
Vārds, uzvārds: Māris Ločmelis.
Dzimšanas laiks un vieta: 1978. gada 23. jūlijs, Koknese.
Izglītība: vidējā speciālā, Rīgas 34. arodvidusskola.
Nodarbošanās: fotogrāfs.
Dzīvesvieta: Rīga.
Ģimene: neprecējies.
Horoskopa zīme: Lauva.
Vaļasprieks: snovbords, burāšana ar vējdēli un citi aktīvās atpūtas veidi.
