Kādu dienu augusta sākumā «Brīvās Daugavas» redakcijā atskanēja telefona zvans.
Kādu dienu augusta sākumā «Brīvās Daugavas» redakcijā atskanēja telefona zvans. Zvanītāja bija sieviete. Neparasts likās lūgums, ko viņa izteica — Somijas lielākā laikraksta «Helsingin Sanomat» žurnālisti vēlas piedalīties samu zvejā. Nakts zveja Koknesē izrādījusies neveiksmīga, tādēļ tiek meklēta cita iespēja izbaudīt šo zivju copi.
Andrejs Jankovskis
Divu stundu laikā pēc dažiem neveiksmīgiem mēģinājumiem dienā atrast mājās kādu no visiem zināmajiem samu zvejniekiem man laimējās sazvanīt slavenāko samu zvejnieku ne tikai Jēkabpilī, bet arī Latvijā — Borisu Spaskovu. Trīsdesmit astoņos aktīvas zvejas gados Boriss ir noķēris 1150 samu. Kuram zvejniekam gan varētu būt vēl izcilāka pieredze? Boriss labprāt piekrita demonstrēt somu žurnālistiem savu meistarību.
Satiekamies pēc pusotras stundas. Diāna, tā sauc zvanītāju un somu žurnālistu tulku, atbrauc kopā ar žurnālistu Jyrki Jahnukainen un fotogrāfu Kimmō Räisänen. Iepazīšanās ir īsa un lietišķa. Somi pastāsta, ka pēdējais sams Somijā nozvejots 1870. gadā. Kopš tā laika tur šīs zivis nav redzētas — klimats ir par vēsu, lai siltumu mīlošais sams varētu vairoties un izdzīvot. Somi plāno iepirkt samu mazuļus Vācijā — tāpat, kā to dara ar karpām un forelēm, kuras nespēj vairoties Somijas ūdenstilpēs. Jyrki un Kimmō iecere ir piedalīties samu zvejā un ieraudzīt kādu eksemplāru (kā vēlāk Jyrki stāstīja, redaktors gaida no viņiem vismaz 100 kilogramu smaga sama (naivais) smaidu un aprakstu par zvejnieka izjūtām, velkot tādu lomu). Bet izraudzītā zvejas vieta Koknesē un naktscope nav sniegusi gaidīto rezultātu, tādēļ pēdējā dienā Latvijā viņi nolēma izmēģināt veiksmi Jēkabpils pusē.
Pēc īsas zvejas plāna apspriešanas jau pumpējam gumijas laivas Daugavas krastā. Ar B. Spaskovu vienā laivā brauks fotogrāfs Kimmō — svarīgākais nobildēt copes momentu un iespējamo lomu. Mēs ar Jyrki viņiem sekosim un vērosim notiekošo pa gabalu. Zveja var sākties, laivas ieslīd mutuļojošā Daugavas krāču ūdenī. Sami nav pierunājami uzķerties uz Borisa profesionālajiem mānekļiem. Divas līdakas, neizturot samu vienaldzīgo attieksmi pret somu žurnālistu izrādīto interesi, metas mānīgajai ēsmai virsū un nonāk Borisa laivā. Kimmō aizrautīgi fotografē Borisu zvejas laikā, bet sams smaida ūdens dzelmē un rādīties somiem šodien laukā nenāk.
Kad esam tikuši pāri krācēm, pastāstu Jyrki, ka tā man ir pirmā reize Daugavas krācēs, tāpat kā arī viņam. Nesaprotu, vai pa jokam vai nopietni viņš konstatē — labi, ka to man neteici pirms krācēm. Noliktais zvejas laiks tuvojas beigām, mēs ar Jyrki dodamies krastā. Un tad seko kārtīga somu žurnālista cienīgas dramatiskas sižeta beigas. Kad mēs esam veiksmīgi izkāpuši labajā krastā, Boriss sazinās ar savu kolēģi Elmāru Lipšu — viņam ir sams! Boriss kopā ar Kimmō dodas uz kreiso Daugavas krastu pie Elmāra bildēt vienu kilogramu smago kolēģa noķerto samu. Jyrki pāri Daugavai samu redz tikai binoklī. Situācijas skaudruma un dramatisma labā jāpiebilst — Jyrki pēc izglītības ir ihtiologs, sarakstījis sešas grāmatas par zivju dzīvi un makšķernieks kopš četru gadu vecuma, bet dzīvu samu tuvumā neizdevās redzēt arī šodien.
(“Brīvā Daugava”)
