Dainis Ilgmārs Nāburgs ilgus gadus nodzīvojis kaimiņvalstī Krievijā, bet atzīst, ka tikai te, Pilskalnē, patiesi jūtas kā mājās. Lai gan Maskavā palikusi sieva un viena meita, dzimtās puses burvību tas nespēj kliedēt.
Dainis Ilgmārs Nāburgs ilgus gadus nodzīvojis kaimiņvalstī Krievijā, bet atzīst, ka tikai te, Pilskalnē, patiesi jūtas kā mājās. Lai gan Maskavā palikusi sieva un viena meita, dzimtās puses burvību tas nespēj kliedēt. Militāro jomu nomainījis pret darbu skolā, kur katra diena sola aizvien jaunus pārsteigumus un prieku.
— Kā nokļuvāt Krievijā?
— Gribēju kļūt par virsnieku. 1956. gadā beidzu Neretas vidusskolu un tajā pašā gadā iestājos Ļeņingradas (tagad — Sanktpēterburga) zenītartilērijas karaskolā, to pēc trim gadiem beidzu. Pāris gadu kā virsnieks nostrādāju Krievijas apgabalā netālu no Kostromas, bet 1962. gadā iestājos Kara artilērijas akadēmijā, lai paaugstinātu kvalifikāciju. Akadēmijā man ļoti paveicās, jo nokļuvu modernā fakultātē, kur nodarbojās ar programmēšanu, skaitļošanas tehniku. Esmu kara radiotehniķis, bet mana galvenā nodarbošanās bija programmēšana un algoritmizēšana.
Ļauj braukt uz Krieviju
— Kāpēc tāda izvēle — militārā joma?
— Jau no mazotnes sapņoju būt kareivis, tas saistījās ar kaut ko vīrišķīgu. Arī vecāki neiebilda, bijām četri brāļi un trīs māsas, vecākiem pat vieglāk, ja viens no tik lielas ģimenes aiziet patstāvīgā dzīvē. Mani vairs nevajadzēja uzturēt, biju valsts apgādībā, vēlāk jau varēju palīdzēt viņiem. Ģimenē esmu otrais bērns.
— Cik ilgi bijāt prom no Latvijas?
— No 1956. līdz 1991. gadam dzīvoju Krievijā, galvenokārt Sanktpēterburgā un Maskavā. Pilskalnē viesojos tikai atvaļinājuma laikā. Pēc akadēmijas beigšanas mani nosūtīja uz Maskavu, lai veidotu automatizāciju ģenerālajā štābā, un tā šajā pilsētā arī paliku. 1987. gadā gan armijnieka karjeru beidzu, dažus gadus strādāju civilajā institūtā. Automatizējām rūpnīcas un kombinātus.
— Armija daudziem izraisa negatīvas emocijas. Kā bija jums?
— Darbs bija interesants, strādāju informācijas jomā. No datu bāzēm vajadzēja iegūt nepieciešamo informāciju. Praktiski aizstājām simtiem cilvēku, kuriem vairs nevajadzēja skaitīt ar kalkulatoriem, visu darīja mašīnas.
Latvieti nesastop
— Nekad neizjutāt nepatiku pret jums kā latvieti?
— Katrai tautai ir labi un slikti cilvēki. Dažkārt esam saukti par fašistiem, bet esmu centies šo apgalvojumu atspēkot. Kolēģi vienmēr pret mani ir izturējušies labi un nav pakļāvušies nekādai ietekmei.
— Krievijā izveidojāt arī ģimeni?
— Apprecējos Sanktpēterburgā, bet pēc tam pārcēlāmies uz Maskavu. Vecākiem gan sākumā nepatika, ka apprecēju krievieti, bet, ko darīt, — latviete Krievzemē pa rokai negadījās. Vēlāk vecāki samierinājās, Gaļina atvaļinājuma laikā kopā ar mani brauca uz šejieni. Varbūt viņai labāk būtu gribējies atpūsties dienvidos, bet es vecākus neaizmirsu, palīdzēju viņiem.
— Vai jūsu sievai te patika?
— Atklāti neteica, ka nepatīk, bet nezinu, vai viņa bija sajūsmā. Šobrīd viņa ir Maskavā, bet es te. Arī vecākā meita dzīvo Maskavā, jo viņai tur ir darbs, viņa, iedama tēva pēdās, beidza Aviācijas institūtu. Vēlāk gan viņa pārkvalificējās, beidza vēl vienu augstāko mācību iestādi un strādā par grāmatvedi.
Domā krieviski
— Kad atgriezāties Latvijā?
— Man sen gribējās atgriezties mājās. Kad Latvijā sākās atmodas laiks, izlēmu to darīt. Tolaik Maskavā kopā ar sociāldemokrātiem aizstāvējām Baltiju, sadarbojāmies ar Latvijas vēstniecību. Tas bija bīstami kā te, tā Maskavā, uzdarbojās “Omon” vīri, bet mūs tas neatturēja. Esmu piedalījies arī demonstrācijās, kad vajadzēja aizstāvēt lietuviešus un gruzīnus. Augusta puča laikā aizbraucām no Maskavas.
— Kopā ar meitu Inesi?
— Inese gribēja studēt Latvijas Universitātē, viņai vajadzēja iegūt Latvijas pilsonību, bet vispirms to bija jāiegūst man. Biju latvietis, taču pilsonības man nebija. Bērnus nedalījām, bet jaunākajai meitai bija vajadzīgs mans atbalsts. Vēlāk ar sievu radās nelielas domstarpības. Izlēmām labāk dzīvot atsevišķi, nevis bojāt otram nervus.
— Dzīvojot Krievijā, kādā valodā sarunājāties ģimenē?
— Sarunājāmies krieviski, pats tik ļoti pie šīs valodas biju pieradis, ka pat domāju krieviski. Trīsdesmit gadu citā valstī un svešā valodā… Akcents joprojām saglabājies, pieļauju daudz valodas kļūdu. Meita Inese latviešu valodu sāka mācīties jau Maskavā. Viņa gāja uz kursiem Latvijas vēstniecībā, arī es mācīju. Pirmajā kursā Latvijas Universitātē mācījās krievu plūsmā, pēc tam latviešu. Galvenā valodas skola viņai gan bija Latvijā.
— Vai meita Latviju atzinusi par savām mājām?
— Jā, viņai te patīk. Inese ir precējusies ar Latvijas krievu, kurš brīvi runā latviski, dzīvo Rīgā. Meitas vīra dzimtā puse ir Smiltene, viņš nācis no vecticībnieku ģimenes. Viņi ģimenē runā abās valodās.
— Latvijā uzreiz jutāties kā Dzimtenē?
— Jā, te arī atvaļinājuma laikā jutos kā mājās. Reizēm gan nespēju kontrolēt, kādā valodā runāt. Dažkārt vecāki pat apvainojās, ka nerunāju latviski, bet tas bija gluži neapzināti.
— Kā kļuvāt par skolotāju?
— Atgriezos tēva mājās, vecāki vēl bija dzīvi. Gribēju strādāt. Meklēju darbu savā specialitātē, neatradu. Uzzināju, ka skolā nav angļu valodas skolotāja, direktore Maija Šustiņa mani pieņēma. Jau kopš 1991. gada strādāju skolā.
— Neizjutāt pārāk krasas pārmaiņas — militāras lietas un bērni?
— Vairāk strādāju pie skaitļojamajām mašīnām, ar militārām lietām saskāros vien štāba un praktiskajās mācībās, kas deva rūdījumu. Strādājot institūtā, apguvu taktiku un saskarsmi. Protams, pie bērniem bija jāpierod. Labāk patīk mācīt jaunāko klašu bērnus, jo viņi visu uztver kā brīnumu, ieklausās un cenšas mācīties. Vecākajās klasēs tas pamazām zūd. Katram bērnam jāatrod pareizā pieeja, tad viss ir kārtībā. Ierindā viņus nelieku un nekomandēju. Kara spēlītes esmu diezgan ilgi spēlējis, varu iztikt bez tām.
— Kā vērtējat situāciju mūsu valsts armijā?
— Latvijas armija salīdzinoši ir ļoti maza, pat diezgan nenopietna. Daudz prātīgāk būtu izveidot spēcīgu policiju un robežsardzi. Aviācija, kura sastāv no diviem helikopteriem un vienas lidmašīnas, neko nenozīmē.
— Skolēni jūs klausa un respektē?
— Pirms diviem gadiem sāku audzināt nerātnu klasi, kolēģiem teicu, ka dabīgā nāvē laikam nemiršu. Klasē bija trīs meitenes un desmit zēnu, visi Tīģera gadā dzimuši, katrs atsevišķi jauki bērni, bet barā diezgan bravurīgi. Pavasarī viņi absolvēja skolu, un arī ar mani viss kārtībā. Es audzināju viņus un viņi mani. Skola vispār ir īsts cirks. Pagājušajā gadā ar savu audzināmo klasi braucam apkārt pagastam, pie Andrejskolas tilta kāds puisis demonstrē prasmi vadīt velosipēdu, braucot augšā un lejā no tilta. Brīdinu — iekritīsi upē! Tikko esmu to pateicis, mans Jānis ar visu velosipēdu līdz kaklam upē. Ūdens vēl vēss, kūrām ugunskuru un žāvējām.
Sākumā pašam kauns
— Angļu valodu tik labi zināt, ka varat mācīt arī citiem?
— Vidusskolu beidzot, angļu valodu zināju ļoti slikti. Karaskolā pārbaudes darbu uzrakstīju tik vāji, ka pašam kauns. Tur bija laba skolotāja, un es cītīgi sāku atgūt nokavēto. Trijos gados apguvu arī vidusskolas kursu un iemācījos tik labi, ka vairākus kursadarbus aizstāvēju angļu valodā. Valodas prasme vēlāk noderēja, jo varēju lasīt grāmatas un žurnālus angļu valodā. Tas bija vajadzīgs darbā, un valodas apgūšana man bija kā savdabīgs vaļasprieks.
— Vai programmēšanā iegūtās zināšanas jums noder arī patlaban?
— Bijušajā Padomju Savienībā esmu piedzīvojis visus skaitļošanas tehnikas attīstības posmus. Sāku ar tādām iekārtām kā “M—3”, “Urāls” un “Besma”, tad vienotā “JS” sistēma. Pēdējos darba gados civilinstitūtā jau bija personālie datori “IBM”, automatizācijas sistēmas projektējām ar tiem. Tā ka sveša lieta tā nav. Mazs dators pēc darbības un uzbūves principiem maz atšķiras no lielas mašīnas.
Fotoaparāts muļķiem
— Mazliet par jūsu vaļasprieku. Vai aizvien fotografējat?
— Šim priekam esmu atvēlējis daudz laika un līdzekļu. Visu laiku fotografēju ar aparātu “Zorkij 2S”, tagad meita uzdāvināja “Canon” fotoaparātu. Es to dēvēju par aparātu muļķiem, jo tikai jānospiež poga. Man labāk patika fotografēt ar vecajiem, kur pašam viss jānoregulē un jādomā. Patīk fotografēt dabasskatus, daudz esmu bildējis baznīcas gan Krievijā, gan Latvijā. Nav laika fotogrāfijas līdz galam sakārtot, aiziešu pensijā, tad paspēšu. Sportam un tūrismam arī maz laika paliek. Agrāk ar meitām daudz ceļojām. Ar laivām pa Urālas upi braucām. Jaunākā meita pirms izbraukšanas saslima, bija augsta temperatūra, iedzēra zāles un arī brauca līdzi. Tagad domāju, cik lielu risku tobrīd uzņēmāmies, otrreiz tā nekad nerīkotos. Viss gan beidzās laimīgi. Vēl aizvien labprāt piedalos sacensībās skriešanā un šaušanā.
Stāda mežu mazdēliem
— Minējāt, ka nupat esat reģistrējis zemnieka saimniecību. Vai gruntīgi saimniekosiet?
— Nē, gribu tikai, lai tēva mājas un tīrumi nepazustu. Nupat beidzu celt saimniecības ēku, tajā meita varēs glabāt puķu sīpolus, viņai puķkopība patīk, pagalmā visas dobes ir viņas stādītas un aprūpētas. Telpa paredzēta arī dravas inventāram, bites ir mana aizraušanās. Šogad pieci bišu stropi pilni. Gribu atjaunot māju, izrakt dīķi. Vēlos, lai te būtu skaisti, cīnos ar kārkliem un alkšņiem. Iestādīju priedītes, ziemā aļņi daudzas apgrauza, iznīkušo vietā stādu eglītes. Mazdēliem būs mežs. Meita vasarā viesojas pie manis, tagad iedevu viņai brīvdienu un pieskatu mazdēlus. Vienam ir četri, otram pusotra gada. Labi satiekam.
— Vai arī vecākā meita jūs apciemo?
— Jā, tikai šogad viņa nevar atbraukt. Pēc vecākās meitas ilgojos, viņa labprāt atgrieztos Latvijā, bet Maskavā ir ģimene. Arī Natālijai ir divi dēli. Tā iznācis, ka pašam dēla nebija, nu meitas gādā mazdēlus. Bērni un mazbērni man daudz nozīmē, es viņus ļoti mīlu.
— “Aizpores” ir tālu no pagasta centra. Nejūtaties te vientuļi?
— Te ir tik brīnišķīgi vakari, un neviens netraucē izbaudīt dabas burvību. Dzied putni, sasaucas meža dzīvnieki. Man ar to pietiek, tagad pat nesaprotu, kā tik ilgi varēju izturēt Maskavā un Sanktpēterburgā. Tas, šķiet, nāk reizē ar vecumu. Negribētu dzīvot ne Rīgā, ne Aizkrauklē un pat Neretā nē.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Dainis Ilgmārs Nāburgs.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1937. gada 31. maijs, Pilskalnes pagasta “Aizpores”.
DZĪVESVIETA: Pilskalnes pagasts.
NODARBOŠANĀS: angļu valodas un ģeogrāfijas skolotājs Pilskalnes pamatskolā, zemnieku saimniecības “Aizpores” īpašnieks.
IZGLĪTĪBA: augstākā, beidzis Ļeņingradas kara artilērijas akadēmiju.
ĢIMENE: sieva Gaļina (dzīvo Maskavā), divas meitas — Natālija (36 gadi) un Inese (31), četri mazdēli.
VAĻASPRIEKS: fotografēšana, tūrisms, sports.
HOROSKOPA ZĪME: Dvīnis.
