Nobeigums. Vislielākās runas no Heideparka atrakcijām bija diskusijas par amerikāņu kalniņa apmeklējumu.
Nobeigums. Sākums 8. augustā
Vislielākās runas no Heideparka atrakcijām bija diskusijas par amerikāņu kalniņa apmeklējumu. Cits sajūsmināts no Eiropā lielākā koka kalniņa pamanījās nobraukt pat divas reizes, dažs noteica: “Tādas šausmas es nenovēlētu pat vislielākajam ienaidniekam!”. Daļa drosminieku izmēģināja brauciena atrakciju “Nāves cilpa”. To skaitā bija arī pagasta padomes priekšsēdētājs Viesturs Cīrulis. Viņš aukstasinīgi metās gan mierīgās, gan nemierīgās atrakcijās. Viņam tās, salīdzinot ar notikumiem, kas dažbrīd uzplaiksnī pagastā, likās tīrais nieks.
Gadās arī tā
Divas grupas dalībnieces, kuras izvēlējās pavisam mierīgu atrakciju — karuseli, kurš bija krūzītes un tējkannas veidā, jutās bezgala pārsteigtas, kāpēc uz viņām tik neatlaidīgi skatās karuseļa apkalpotājs. Redzot, ka tūristes neko nenojauš, viņš atrakciju baudītājām paskaidroja, ka viņas iesēdušās nepareizā krūzītē, jo tā esot rezerves — nezin vai tuvākajās dienās darbošoties.
Valdraute Burmane — daļēji jau koknesiete
Pēc kārtīgi pavadītās atpūtas dienas varētu šķist, ka dziedāt bērniem nebija ne prātā, bet, izrādās, šis bija galīgi aplams priekšstats. Nākamajā dienā vēl līdz pusdienlaikam katrs pavadīja laiku pēc saviem ieskatiem, bet pēcpusdienā mēģinājumā Vitingenas hallē viņi dziedāja kā īsti profesionāļi. Varbūt tāpēc, ka turpat mēģināja arī pērn iepazītie draugi — policijas koris no Hamburgas, ar kuru vakarā bija paredzēts kopīgs koncerts.
Zinātāji stāsta, ka tik daudz skatītāju, cik tovakar bijis Vitingenas kultūras hallē, neesot sen bijis. Noteikti pats emocionālākais brīdis bija apliecinājuma pasniegšana par Goda pilsones nosaukuma piešķiršanu Valdrautei Burmanei. Nav bijis neviens brauciens uz Vāciju, kad šī elegantā kundze nebūtu savās mājās uzņēmusi viesus no Kokneses. Šīs kundzes vārdu Koknesē tik bieži min, ka pat tiem, kuri ar viņu nav tikušies, Valdraute Burmane šķiet tuvu pazīstama.
“Man nekad tas nebija pienākums izmitināt savā mājā koknesiešus, nu tagad es to uztveršu arī kā pienākumu,” — aizkustināta teica starojošā kundze.
Diriģente beidzot apmierināta
Ar sajūsmu kora dziedātāji atceras ovācijas, kādas bija pēc viņu dziedājuma. Vairākas dziesmas vajadzēja atkārtot. Arī kora diriģente Silvija Cīrule, kura allaž nav līdz galam apmierināta, šoreiz staroja. Jā, viņa beidzot jutusi, ka bērni dziedājuši no sirds.
Ar skaļiem aplausiem vācieši uzņēma arī Ingas Puķītes vijoļspēli un Kokneses mūzikas skolas saksofonistu kvartetu.
— Tovakar bijām noguruši, bet ļoti laimīgi, — tā, atceroties pirmo koncerta dienu, teica vai katrs dziedātājs. Vēl piemetināja: “Kā tie hamburgieši dziedāja!”.
Dzirnavu muzejs — tas ir kolosāli
Ceturtās dienas rīts bērniem sākās ar dievkalpojumu Bromes baznīcā. To viņi papildināja ar savu dziedājumu. Šķiet, Ingas vijoles solo bija tieši tas, kā te trūka. Tiem, kuri vairākkārt bijuši Vitingenā, Gifkornas muzeja apmeklējums bija kā atgriešanās pagātnē, bet pārējiem tā bija jaunatklāsme. Tik daudz dzirnavu redzēt vienkopus — tas patiešām aizraujoši! Arī muzejā bērni sniedza koncertu, pirms tam gan nolēma izmēģināt. Kas to deva! Mēģinājuma vietā itin naski salasījās tik daudz skatītāju, ka tas izvērtās gandrīz vai par koncertu.
Kad nedēļu pēc atgriešanās no Vitingenas braucēji vēlreiz satikās, lai pārrunātu ceļojumu, vienā jautājumā visi bija gandrīz vienisprātis — tas bija krietni par īsu! Nemaz negribējās braukt mājās!
Pagasta padomes priekšsēdētājam Viesturam Cīrulim atkal jāpēta Vācijas karte — Hamburgas koris izteica sajūsmu par koknesiešiem un aicina ciemos Ziemassvētkos.
