Ar dzeršanas un alkoholisma problēmām psihologiem savā darbā iznāk saskarties ļoti bieži.
Ar dzeršanas un alkoholisma problēmām psihologiem savā darbā iznāk saskarties ļoti bieži. Patiesībā problēma ir vēl lielāka, nekā izskatās “ar neapbruņotu aci”. Lielākie cietēji alkoholiķu ģimenēs ir bērni. Ja no alkoholisma atkarīgajam cilvēkam palīdzēt dažreiz nav vairs iespējams, tad bērnam vajadzētu palīdzēt arī sabiedrībai un valstij.
Par alkoholiķiem parasti uzskata cilvēkus, kuriem jau ir acīmredzamas pagrimuma pazīmes: viņi staigā piedzērušies, žūpo mājās. Taču ļoti daudz ir tā saucamo “slēpto alkoholiķu”, it īpaši sabiedrības augstākajos slāņos, turklāt turīgi cilvēki lieto alkoholu un narkotikas. Ir cilvēki, kuriem katru rītu jāiedzer 50 gramu, lai vispār varētu acis atvērt un sākt jaunu dienu.
Kāpēc cilvēki dzer?
Visizplatītākais iemesls pārmērīgai alkohola lietošanai ir viens — aizbēgt no apgrūtinošās realitātes.
Cilvēkam zināmā mērā jau iekšēji jājūtas neveiksminiekam, lai viņš krīzes situācijā vai pat nenozīmīgas nelaimes gadījumā nevis meklētu izeju, bet gan slīcinātu bēdas glāzītē. Gandrīz ikviens no mums ir dzēris alkoholu, bet ne visi kļūst par alkoholiķiem. Alkohols pastāv kā viela, kā parādība, un cilvēka “attiecības” ar alkoholu atkarīgas no viņa paša.
Pētījumi rāda, ka Latvijas iedzīvotāji dzer arvien vairāk. Viens no skaidrojumiem šīs tendences iemeslam varētu būt pieaugušais stresa līmenis. Piemēram, attieksme pret darbu. Par darbu vairs nav drošības, cilvēki baidās to pazaudēt, tāpēc strādā vairāk nekā viņu spēkos, pienācīgi neatpūšas, baidās, ka kaut ko nav izdarījuši. Šobrīd cilvēki nedzīvo, bet pelna naudu. Savukārt alkohols ir labi pazīstams kā antistresors, kas noņem spriedzi.
Nepatīkamais “mantojums”
Visbiežāk kāda vecāka alkoholisms ģimenē ir lielais noslēpums, par ko “uz ārpusi” nerunā. Var tikai nojaust, ka ģimenē ir šī atkarīgo sistēma. Ar tām vajag ilgu darbu, jo jāstrādā ar šo noslēpumu, ar fasādi, kas raksturīga šīm ģimenēm.
Alkoholiķu ģimenēm ir ļoti specifiska struktūra. Tai ir tendence pārmantoties no paaudzes paaudzē. Te nav runa par iedzimtību bioloģiskajā nozīmē, bet gan par uzvedības modeļa, attiecību veida pārņemšanu. Faktiski jebkuram no mums ģimenē vai tālākos senčos ir bijis kāds alkoholiķis. Tas nozīmē, ka ļoti daudziem no mums kādā slēptā stūrītī glabājas šī tieksme, šis modelis. Turklāt uzvedības modelis var pārmantoties nejauši — ne bērnos, bet nākamajā paaudzē, mazbērnos.
Savukārt bērnos šādās ģimenēs var parādīties spēcīga pretestība pret alkoholu — līdz pat bezierunu noliegšanai. Taču arī šāda attieksme nav īsti veselīga, jo, ja cilvēks visu laiku domā par “ļauno alkoholu”, cīnās, lai nedzertu, tad tik un tā alkohols ir viņa dzīves sastāvdaļa, tikai nedaudz savādākā veidā.
Lielākie cietēji — bērni
Alkoholiķu bērni vispār ir smaga tēma. Tie nav tikai bērni, kuriem vecāku — žūpu — dēļ jādzīvo zaņķī. Arī ārēji labvēlīgas un pārtikušas ģimenes nereti slēpj bēdīgus noslēpumus, un šīs problēmas ir pēdējais, par kurām bērns stāstīs svešam cilvēkam.
Atbildēt uz potenciālo jautājumu: “Ko darīt?” vajag ne tikai vecākiem, bet arī valstij, sabiedrībai. Turklāt ne tikai atbildēt, bet arī darīt. Bērnos jāiegulda daudz līdzekļu, nodrošinot rehabilitācijas programmas, psihologus skolās. Bērnus vēl var glābt, bet tam ir vajadzīgas valsts finansētās programmas.
Vēl viens bēdīgs aspekts — arvien vairāk dzer tieši jaunieši. Protams, to provocē arī aizvien lielāka izvēle veikalu plauktos, dažādi garšīgie kokteilīši, košās dzērienu krāsas, stilīgie iepakojumi. Jaunietim šķiet, ka dzert — tas ir stilīgi. Cīņā ar šīm problēmām vienkāršie pārdošanas aizliegumi vai ierobežojumi nav īstais risinājums — ja gribēs iedzert, tad atradīs, ko un kur. Tāpēc valsts un pašvaldības iestādēm vajadzētu nopietni domāt par ilgstošām izglītojošām un informatīvām kampaņām, jo ar vienreizējiem pasākumiem līdzēts nebūs.
