Pirmo reizi es Juri ieraudzīju pirms apmēram 20 gadiem. Šo zēnu uzreiz varēja pamanīt.
Pirmo reizi es Juri ieraudzīju pirms apmēram 20 gadiem. Šo zēnu uzreiz varēja pamanīt. Viņš bija atklātu smaidu, kustīgs kā ūdenszāle, vienmēr kādam gatavs palīdzēt.
Viņš bieži gāja uz kino. Iespējams, pēc dažu filmu sižeta vēlējās veidot arī savu dzīvi. Pēc pāris gadiem glītajam puisim meitenes liptin lipa klāt. Viņš apprecējās, ģimenē piedzima divi dēli.
Tagad manā priekšā stāvēja alkoholiķis. Trīcošo roku izstiepis, viņš lūdza naudu. Asaras kā pupas bira pār neskūtajiem vaigiem, un viņš taisnojās: “Ko es varu darīt, man nav ne sievas, ne bērnu!”.
Jā, viņš arī strādā. Saimniekam ir izdevīgs — zina, ja arī vienu dienu neatnāks, otrajā rausies par diviem. Turklāt tādam var arī mazāk maksāt — nevienam nesūdzēsies. Nopelnīto Juris parasti pārvērš “zaļajā pūķī”. Kad nedzēris, cilvēki par viņu saka: “Zelta cilvēks.”
Savā dzīvoklī gan nelabprāt ielaiž — Juris iepraktizējies itin manīgi kaut ko nočiept. Tā teikt — būs ietaupījums grūtākiem laikiem. Tā viņš klenderē jau kādus desmit gadu, sūrodamies par grūto likteni un nesaprazdams vienkāršu patiesību: “Ja esi pakritis, pašam vien būs jāceļas, citi var tikai pasniegt roku.” Būt dzērājam ir pats vieglākais ceļš. Tad moka viena problēma — kur dabūt alkoholu.
Uz ekrāna vēl arvien rāda skaistas filmas par jauku dzīvi. Tikai Juris tās vairs neskatās.