Pagājušajā nedēļā Indriķis beidzot bija nācis pie prāta — izdomāja, ka brauks kaut kur uz Latgales pusi pēc lielās peļņas uz mežu.
Pagājušajā nedēļā Indriķis beidzot bija nācis pie prāta — izdomāja, ka brauks kaut kur uz Latgales pusi pēc lielās peļņas uz mežu. Draugs solīja simt latu nedēļā.
Man, protams, viņam bija jākārto ceļasoma. Priecīgi satraukta, es to arī izdarīju. Ja jūs zinātu, cik nepateicīgs par to bija Indriķis! Pēc divām dienām viņš ieradās mājās kā satrakots bullis. Es, lūk, viņu esot pazemojusi. Viņam bijis jādzīvo vienā istabiņā ar ļoti kārtīgu un tīrīgu mežcirtēju, un viņa priekšā Indriķis izgāzies kā veca sēta. Kad mans laulenis nākamajā dienā gribējis uzvilkt tīras zeķes, izrādās, ka es steigā biju ielikusi katru savā krāsā, turklāt vienai suns bija izgrauzis pirkstgalu, bet otrai — papēdi. Nesaprotu, kur mana vaina. Es taču neizgrauzu tos caurumus. Kas liels, ka zeķēm atšķirīga krāsa? Zābakos taču tās vienalga neviens neredz. Turklāt caurās zeķēs tik ļoti nesasvīst kājas. Kungs nebija mierā arī ar ēdienu. Ieliku viņam līdzi sauso zupu, bet bļodiņu un karoti aizmirsu. Indriķis trauka meklējumos bija izbraukājis vai pusi Latgales, līdz izdevies nopirkt kaut kādu mutesbļodu.
Es viņam ieteicu mācīties no mistera Bīna — viņš kritiskajās situācijās rīkojas saprātīgāk, piemēram, šķīstošo kafijas pulveri ieber tieši mutē, pēc tam uzlej virsū ūdeni un pieliek cukuru. Nevajag nekādus traukus. Arī ar zupu tāpat varēja rīkoties.
Indriķa spīdoši sagatavotās runas nobeigumā vēl dabūju pārmetumus, ka līdzi esmu ielikusi netīras bikses. Nesaprotu, kāpēc cilvēkam mežā vajag tīras bikses? Vispār jau ļoti aizdomīgs tas brauciens. Nekas, man “bieza” āda, ne tādus vien apvainojumus izturēšu.
Izabella