“Mums ir tik daudz kopīga,” apgalvo Marija Petrova un Marina Dubašinska.
“Mums ir tik daudz kopīga,” apgalvo Marija Petrova un Marina Dubašinska. Divas draudzenes, kuras ārēji tomēr ir tik atšķirīgas — Marijas straujumam Marina līdzi netiek, jo jau kopš bērnības galvenais viņas pārvietošanās līdzeklis ir invalīdu ratiņi.
Marija un Marina dzīvo Seces pagastā, un ik dienu viņas var redzēt kopā. Abas mācīsies Seces pamatskolas 9. klasē, tikai Marina mājas apmācībā, bet Marija — skolā kopā ar vienaudžiem.
Viens kā pirksts
Meitenes iepazinās, kad mācījās 3. klasē. Marija bija skolā “jauniņā” — viņu pieņēma audžuģimene. “Nevienu Secē nepazinu, pirmie draugi man bija kaimiņu puiši,” stāsta Marija. “Atceros, bija ziema. Tikko parādījos ārpus mājas, kaimiņš Raitis uzsauca: “Ejam slēpot!”. Kopā ar klasesbiedriem aizbraucām ciemos pie Marinas, kura mācījās mājās. Apmainījāmies tālruņa numuriem, sazvanījāmies, un drīz jau biju bieža viešņa viņas mājās.
Marina dzīvoja vairāku kilometru attālumā no centra, tur bija tik garlaicīgi. Paklausies putniņu balsis vai to, kā tuvējā gaterī dzied zāģis — tās arī vienīgās izklaides. Viens kā pirksts! Vasarā pie Marinas braucu ar velosipēdu, ziemā — ar slēpēm. Bieži paliku arī pa nakti. Mūsu vecāki neiebilda.”
Vienādi raksturi un vārdi
Marina piemetina: “Biju tik priecīga, kad iepazinos ar Mariju, viņa ir īsta draudzene. Mēs varam runāt par visu, mūs vieno arī kopīgas intereses — abām patīk zīmēt, veidot tērpu skices. Esam līdzīgas raksturā, sevi pašas mākam aizstāvēt. Arī mūsu vecāki apgalvo, ka esam ļoti līdzīgas.”
“Mūs pat vienādi sauc,” atklāj Marija. “Marinai kristībās dotais vārds ir Marija, man — Marina. Vārdadienu svinam abas kopā. Marina ir tikai nepilnu mēnesi par mani vecāka (18. jūlijā Marinai palika 16 gadu — aut.).”
Pa kāpnēm ar invalīdu ratiņiem
Pirms diviem gadiem Marinas ģimene pārcēlusies uz dzīvokli pagasta centrā, trešajā stāvā. Marija ik dienas nonesusi lejā draudzenes invalīdu ratiņus un arī pašu vedusi lejā. “Laukos dzīvodama, Marina ar spieķīti nedaudz staigāja, bet tagad ir slinkāka,” joko Marija. Draudzene smiedamās skaidro — kājas vairāk sāpot, staigāt pārāk grūti.
“Reiz draudzeni novedu lejā, uzgāju pēc ratiņiem, bet Marina pakrita. Tik ļoti nobijos,” stāsta Marija. “Atklājām, ka ar ratiņiem itin labi var braukt pa kāpnēm, un nu no trešā stāva Marinu novedu ratos. Viņa pati ar ratiņiem brauc ļoti ātri, esam pat rīkojušas sacensības, ar velosipēdu līdzi netieku. Marina muskuļus uztrenē vairāk nekā zēni pie vingrošanas stieņa.”
Draudzenei iemāca peldēt
Marija esot tā, kura daudz ko draudzenei ierādījusi pirmo reizi: “Marina nekad nebija peldējusies Daugavā, gulējusi siena šķūnī, pusdienojusi kafejnīcā, lasījusi ogas mežā. Abas kopā to visu paveicām, bijām ballē un koncertos. Iemācīju draudzenei arī peldēt, nu jau prot labāk par mani.”
Ar smaidu abas stāsta par kopīgiem piedzīvojumiem: “Pagastā ir tā — Marinu pazīst visi, bet viņa nē. Nāk klāt svešas sieviņas, apskauj un apjautājas, kā iet. Reiz koncertā ansambļa bundzinieks beidza spēlēt, nonāca no skatuves un klusēdams iedeva Marinai jasmīnu klēpi. Citreiz sēžam pie veikala, garāmejošais vīrietis ieliek klēpī banānus.”
Meitenes kopā ejot arī uz baznīcu, noklausoties sprediķi, mācītājs dažkārt parunājoties ar draudzenēm.
Policiste un dizainere
Vai gadās sastrīdēties? “Protams, bet dusmas ilgi neturam,” saka meitenes. “Esam vislabākās draudzenes, varam izrunāties un nesaskaņas nolīdzināt.”
Nākotnē Marija domā kļūt par policisti vai juristi. “Es došos uz Rīgu un kādā invalīdu skolā mācīšos dizaineres vai datorspeciālistes prasmi,” saka Marina. “Mājās datora mums nav, bet ļoti gribētu iemācīties ar to strādāt.” Abas meitenes šķiet dzīvesprieka un sirsnības apgarotas. Marina nepiemin savu slimību, arī Marija uztver viņu kā līdzīgu. Tā nav piespiedu spēja samierināties ar likteni, bet gan prieks par dzīvi un skaisto pasaulē.
