Iz nometnes dzīves. Gribu ar jums dalīties manā nakts piedzīvojumā. Bija tā. Inesīte Bērziņa man laipni ierādīja istabiņu Neretas “Madarās”, apmēram divus kilometrus no “nīkšanas” vietas.
Iz nometnes dzīves
Gribu ar jums dalīties manā nakts piedzīvojumā. Bija tā.
Inesīte Bērziņa man laipni ierādīja istabiņu Neretas “Madarās”, apmēram divus kilometrus no “nīkšanas” vietas. Turp aizveda ar mašīnu — no skolas pa labi, tad pa kreisi, tad atkal pa labi, un es biju “Madarās”. Pirmajā naktī iznāca “nīkt” mazliet ilgāk. Ap pirmajiem gaiļiem sāku iet mājās. No skolas pa labi, tad pa kreisi, tad atkal pa labi, bet kur, pie velna, bija “Madaras”? Es turpināju iet stundu vai divas pa Latvijas baltajiem lielceļiem, kamēr mani apturēja divi vīri aizsargtērpos, kalašņikoviem rokās: “Uz kurieni tu, kungs?”. Tas nu bija par traku: latviešu robežsargs uzrunā mani, pilsoni, lietuviski.
— Es eju gulēt. Kāpēc jūs ar mani nerunājat valsts valodā?
— Ak, valsts valodā! Paklausies, žirga galva, tu esi Lietuvā! Saproti?
— Ā, brāļu tauta!
— Jā, broļu tauta. Tev pase ir? Nav? Nu tad, kungs, būs jāpasēž!
Pēc divām stundām, par piecīti nabagāks, es biju atpakaļ izejas punktā. Vai kāds man, lūdzu, var paskaidrot, kas noticis ar “Madarām”?
Uldis, 3×3 nometnes Neretā dalībnieks
