Iršu pagasta “Doktorātā” kopš jaunības dzīvo sirdsbagāta kundze — nu jau pensionētā skolotāja Herta Tene.
Iršu pagasta “Doktorātā” kopš jaunības dzīvo sirdsbagāta kundze — nu jau pensionētā skolotāja Herta Tene. Sieviete ar gaišu prātu un bagātu dzīves pieredzi, viņai ir interesants dzīves gājums, joprojām liels darbaprieks, kas mantots no vecākiem, un nākotnē viņa lūkojas bez pesimisma. Sirmā kundze ir dzīva Iršu vēsture.
Allaž pietrūkst naudas un uzņēmības
— No publikācijām “Staburagā” zinu, ka jūsu tēvs un māte bija kalpu ļaudis. Vai viņi tā arī nekad netika pie savas zemes?
— Tēvs bija ļoti strādīgs, labs grāvracis un zārdu veidotājs. Tur, kur viņš strādāja, viss tika padarīts godam. Viņš bija arī meistarīgs pinējs, īpaši labas izdevās dažādas vācelītes. Arī māte kustējās kā ūdenszāle. Kopš bērnības saskaitīju 17 saimnieku, kuriem mani vecāki kalpoja. Nesaprotu, kāpēc viņiem tik bieži saimnieki bija jāmaina, jo tēvs bija kluss un saticīgs.
Pie savas zemes viņš gan nekad netika. Allaž pietrūka vai nu naudas vai uzņēmības. Trīsdesmito gadu beigās, kad vācieši no Iršiem devās uz Vāciju, Iršos zemi varēja dabūt bezzemnieki no visas Latvijas. Arī tēvs par to interesējās, bet viņam atteica. Tā mēs palikām bez zemes.
Māte vienmēr sapņoja par savu māju baltām istabām, teica: “Kā es gribētu sev vienu baltu istabiņu.” Baltu istabiņu dabūju es, kad atnācu uz Iršiem.
No bērnaukles par skolotāju
— Kā tas notika?
— Lai cik nabadzīgi mēs bijām, 1936. gadā es ar ļoti labām sekmēm, tikai dažiem četriniekiem, beidzu Lubānas valsts ģimnāziju. Pēc tam pie skolotājiem Vītiņiem strādāju par bērnaukli. Viņi mani ievadīja lielajā un nezināmajā pasaulē — ieteica Madonas tautskolu inspekcijā skolotājas amatam.
Inspekcija piedāvāja skolotājas vietu Iršos. Tā es 1942. gadā te ierados, un “Doktorātā”, kura toreiz bija Iršu skaistākā māja, otrajā stāvā man ierādīja lielu, gaišu, baltu istabu. Toreiz atcerējos savu māmulīti, kura par tādu istabu visu mūžu sapņoja.
Māca ticības mācību
— Kādus priekšmetus jums bija jāmāca?
— Jaunajiem parasti iedod to, ko citi negrib. Mācīju ticības mācību. Skolas pārzinis Grīntāls bija ļoti reliģiozs, uzreiz man noprasīja, kā man ir ar ticības lietām. Iršos esot ļoti ticīgi katoļi, citādi nemaz nevarot būt. Esmu luterāne, kristīta un iesvētīta, taču fanātiska ticīgā un liela baznīcā gājēja neesmu. Tā pārzinim arī pateicu. Viņš mani pamācīja, kā šīs stundas vadāmas, vairākkārt nāca pārbaudīt, kā viņa norādījumus ievēroju. Vēl man bija jāmāca arī aritmētika un latviešu valoda.
No 1947. līdz 1952. gadam, pašā briesmīgākajā laikā, kad mežos bija nacionālie partizāni un cilvēkus izsūtīja uz Sibīriju, mani norīkoja par skolas direktori. Manas biogrāfijas dēļ, jo biju kalpa meita. Skolā bija ap 200 bērnu, telpu nebija, jo ēka bija veca un sen par mazu.
Katru gadu pa atlūgumam
— Direktores amats droši vien nebija viegls?
— Mani piespieda to pildīt. Katru gadu rakstīju atlūgumu, bet piecus gadus tomēr vajadzēja izturēt. Visbriesmīgākais direktores pienākums bija doties uz Madonu pēc darbinieku algām. Satiksmes nebija, nācās iet pat kājām divas dienas uz vienu pusi, divas atpakaļ. Dažkārt sarunājām pēc naudas doties kopā ar kaimiņskolas Liepkalnes direktoru, diezgan īpatnēju vecpuisi. Viņam bija tāds kleperītis zirdziņš, ar kuru braucām visu nakti. Bail bija, īpaši garajā un tumšajā Smeceres silā. Naudas portfelis bija smags, baidījos, ka nenozog, bet Dievs, šķiet, mani sargāja.
Matemātika patīk labāk
Pēc tam visus skolotājas darba gadus vecāko klašu skolēniem mācīju matemātiku, kura man pašai ļoti patika. Pensijā aizgāju sešdesmit gados — 1975. gadā.
— Vai jums ir daudz sekotāju — skolotāju?
— Daudz! Tepat Iršos manas audzēknes ir skolotājas Ligita Bērziņa, Biruta Vilcāne, Iveta Hveckoviča. Skolotāja darbā savulaik ievadīju ilggadējo Seces pamatskolas direktoru Andri Lemešonoku. Ar viņu mums bija daudz kopīga. Ja man būtu dēls, es gribētu tādu kā viņš.
— Jūsu vaļasprieks ir atmiņu, pārdomu rakstīšana. Kāpēc nekļuvāt par latviešu valodas skolotāju?
— Savulaik par to domāju, bet liktenis nebija lēmis. Ja dzīvi varētu sākt vēlreiz, varbūt tiešām gribētu kļūt par žurnālisti, jo rakstīt man ļoti patīk. Arī mana valoda, pateicoties skolotājiem, ir laba, jo viņi iemācīja pareizi runāt un ieinteresēja daudz lasīt. Ja cilvēks daudz lasa, viņa valoda ir bagāta, jo vārdu krājums ir liels. Nevaru iedomāties, ka varētu izteikties žargonā. Ar skumjām bieži vien secinu, ka mūsu valoda ir ļoti piesārņota.
Cerības iznīcina kolhozi
— Kādi Irši bija tad, kad sākāt te dzīvot?
— Kara laikā te bija daudz postījumu, bet cilvēki kopa zemi un mājas atjaunoja. Ļaudis dzīvoja ar cerībām. Tiklīdz sākās kolhozu laiks, viss pārmainījās, kļuva sliktāk. Izvešana te nebija plaša, ja nemaldos, izveda kādas trīs aizsargu sievas. Mums bija ļoti labs ciema padomes priekšsēdētājs — Skreivers. Kā sākās kolhozi, cilvēkiem vajadzēja atdot visu iedzīvi un lopus. Daudziem tas bija milzīgas pārdzīvojums.
Zeme — liels dārgums
— Vai jūs, būdama skolotāja, turējāt govi?
— Jā, visu mūžu. Man vēl pagājušajā gadā bija kaza, šogad gan vairs tikai truši un sakņudārzs. To man meita ar znotu pavasarī apstāda un apsēj un rudenī palīdz ražu novākt. Man paliek ravēšana. Es ciest nevaru, ka padomju laikos zemi labi neapstrādāja, atstāja neuzartus zemes stūrus.
Mans tēvs, kaut gan pašam savas zemes nebija, to turēja kā maizes gabaliņu. Ulmaņlaikos zeme bija liels dārgums, necieņa pret to sākās kolhozos, kur viss it kā bija kopējs, bet tajā pašā laikā neviens par kopmantu nebija atbildīgs. Katrs tik rāva uz savu pusi. Vecie iršēnieši vēl atceras, kā pēc kara māju durvis varēja neslēgt, neviens neko nezaga, bet kā tagad?
Cilvēki bez nākotnes
— Kāpēc, jūsuprāt, tā notiek?
— Tagad daudzi nodzērušies, īpaši gados vecāki vīrieši, bet dzer jau arī jaunas sievietes. Cerības vieš jaunieši, kuriem ir iespējas tālāk mācīties, taču viņi uz pagastu atpakaļ nenāks. Pēc pamatskolas laukos palikušie jaunieši ir zudusī paaudze. Viņiem arī nekas neinteresē.
— Vai vecāku sētā nevar būt labs saimnieks tikai ar pamatskolas izglītību?
— Nē, šiem jauniešiem vecāku īpašuma parasti nemaz nav. Tikai piemājas zemīte un kāda gotiņa. Tāpēc jau viņi arī neaiziet tālāk mācīties, jo nav par ko. Kurš no vecākiem negribētu, lai viņa bērns mācās? Ja nav naudas, mūsdienās tas nav iespējams. Tāpēc laukiem draud iznīkšana, jo daudziem nav nākotnes. Ne visi, kas te paliek, kops zemi un būs labi saimnieki. Tā ir pavisam cita sabiedrība ar savu interešu loku. Diemžēl.
Seriālus necieš
— Jūs jau sen esat pensijā. Kā vadāt savas dienas?
— Man darba nekad netrūkst. Tikai kājas vairs nav tik žiglas kā jaunībā, bet veselība laba un strādāt varu bez lielām grūtībām. Pie televizora daudz nesēžu. Skatos tikai dažas pārraides, bet seriāliem laiku netērēju. Uzskatu, ka tur sižeti ir tukši un neinteresanti. Labprāt skatos latviešu filmas, teātra izrādes, lauciniekiem domātos raidījumus.
Atmiņās rod spēku
— Kur rodat spēku dzīvot?
— Tā ir mana jaunība un kalpa meitas rūdījums. Atmiņas par vecākiem un bērnības gaišums dod spēku. Lai gan bija grūti jāstrādā, māte atrada laiku man un abām māsām iemācīt rokdarbus. Tēvs katru darbiņu veica ar lielu rūpību un tā mācīja arī mums darīt. Daudz guvu arī no saimniekiem, pie kuriem dzīvojām. Tagad bērnības atmiņās kavējos bieži, pieminu savus mīļos. Ģimenes kopības izjūta mani silda joprojām, kaut arī daudzus gadus esmu viena. Vecāki atdusas Dzelzavā, kur mūsu dzimtas kapi. Sen neesmu pie viņiem bijusi, nevaru vairs aizbraukt.
Spēku rodu, arī pa zemīti rušinoties, jo tā man dod enerģiju un labu auru.
Paldies par gaišo prātu
— Iršu skaistākā māja novecojusi, un jūsu baltās istabiņas būtu jāremontē. Vai nevēlaties dzīvot kur citur?
— Nē! Te manas mūža dienas vadītas, te manas mītās taciņas, te meitas dzimšanas gadā pagalmā iestādītā liepa vasarā zied. Nekur citur nevēlos dzīvot. Man ir labi kaimiņi un draugi, cik jau viņu vēl palicis. Varu daudz stāstīt par senajām dienām, par kurām jaunie taču neko nezina. Labi, ka Dievs man saglabājis gaišu prātu un atmiņu.
***
Vārds, uzvārds: Herta Tene.
Dzimšanas laiks un vieta: 1915. gada 17. jūlijs, Jaungulbenes pagasts.
Izglītība: nepabeigta augstākā, visu darba mūžu nostrādājusi par skolotāju Pērses pamatskolā.
Nodarbošanās: pensionāre kopš 1975. gada.
Ģimene: meita Gunta, medicīnas māsa, znots Harijs, metinātājs. Abi dzīvo Rīgā.
Vaļasprieks: grāmatu lasīšana, atmiņu rakstīšana, dārza darbi.
Horoskopa zīme: Vēzis.
