Aizvadītā nedēļa Latvijā sākās ar traģisku ziņu — netālu no Ādažiem piedzēries Nacionālo bruņoto spēku virsdienesta seržants Jānis Sikarka ar automašīnu uzbraucis bērnu ratiņiem un nogalinājis deviņus mēnešus vecas dvīnītes.
Aizvadītā nedēļa Latvijā sākās ar traģisku ziņu — netālu no Ādažiem piedzēries Nacionālo bruņoto spēku virsdienesta seržants Jānis Sikarka ar automašīnu uzbraucis bērnu ratiņiem un nogalinājis deviņus mēnešus vecas dvīnītes. Māte bērnus bija atstājusi ceļmalā, lai pati pļavā salasītu ziedus. Puķes vēl tikai plaukst, bet bērnu vairs nav…
Sandrai un Paulai dzīves ceļš bija tikko sācies, kad to pārtrauca divdesmit piecus gadus vecais karavīrs. Puisis, kura sūtība bija aizstāvēt, nu kļuvis par slepkavu. Protams, viņš, nolaužot divus kokus un sadragājot automašīnu, dvīnīšu ratiņiem neuzbraucis apzināti, taču alkoholiskos dzērienus baudīja un pie stūres reibumā sēdās, gana labi saprotot, ko dara. Turklāt augstāka ranga virsnieka klātbūtnē, kurš pieļāva gan alkohola lietošanu, pats tajā iesaistoties, gan auto vadīšanu dzērumā, apsēžoties blakus Jānim. Nacionālo bruņoto spēku amatpersonas apgalvo, ka nelaime notikusi ārpus dienesta pienākumu pildīšanas laika un braucēji nav bijuši formastērpā, tātad notikušajā vilkt paralēles ar (ne)kārtību armijā nevajagot. Tomēr virsnieku disciplināri sodīšot, ja vien pierādīsies, ka arī viņš lietojis alkoholiskos dzērienus. Manuprāt, šaubām par sodu vispār nevajadzētu būt, jo armijnieks, tāpat kā mediķis vai policists, nevar strādāt tikai noteiktas darba stundas, pārējā laikā par dienestu aizmirstot un piedzēries vadot auto.
Nacionālo bruņoto spēku amatpersonas disciplināri noteikti sodīs Jāni, to darīs arī tiesa, jo ierosināta krimināllieta. Diemžēl tas nespēs atgriezt zaudētās dzīvības. Dažās sekundes simtdaļās izpostītas vairāku cilvēku dzīves — bērnu vecāku, brāļu, māsu. Arī paša braucēja, jo diezin vai pēc notikušā viņš tik drīz varēs sēsties pie auto stūres un naktīs mierīgi gulēt. No apziņas, ka esi slepkava, izbēgt nav iespējams. Tā vajās visu tikko skaistākos jaunības gadus sasniegušā puiša dzīvi.
Ādažu traģēdija gan ir tikai viens no nedaudzajiem ceļu satiksmes nelaimes gadījumiem pagājušajā nedēļā. Trešdien Ķegumā autoavārijā mira divi cilvēki, ceturtdien Kandavā — vēl viens, piektdien, sestdien, svētdien… Statistika ir nepielūdzama: Latvijā šogad reģistrēts jau gandrīz astoņpadsmit tūkstošu avāriju, bojā gājuši divi simti sešpadsmit cilvēku, vēl divarpus tūkstoši guvuši dažādas traumas un savainojumus. Šajā gadā vēl nav bijis tik daudz dienu, cik jau miruši ceļu satiksmes nelaimes gadījumos. Baisi. Vēl baisāk kļūst, domājot par to, ka šo dienu laikā jau septiņi tūkstoši autovadītāju pie stūres aizturēti dzērumā. Cik vēl tādu, kuri kunga dūšā izsprukuši, policijas nepamanīti? Cīņa ar žūpām pie stūres gan notiek, taču mazefektīvi — jo aktīvāk apkaro, jo vairāk dzer un brauc.
Līdzīgi ir arī medicīnas nozarē — jo vairāk naudas, jo sliktāka tautas veselība. Piemēram, pēdējos desmit gados saslimstība ar vēzi palielinājusies apmēram par trīspadsmit procentiem, lai gan Labklājības ministrijas veselības aprūpes budžets piecu gadu laikā no simt trīsdesmit miljoniem latu pieaudzis līdz simts septiņdesmit vienam miljonam latu. Gandrīz desmit reižu palielinājies speciālais valsts veselības aprūpes budžets. Taču algas medicīnas darbiniekiem kā bija, tā arī palika minimālas. Arī veselāka sabiedrība nav kļuvusi, bet tieši otrādi — slimo biežāk un pamatīgāk. Vien pie ārsta neiet, jo daudziem nav naudas pat pacienta iemaksai, kur nu vēl dārgo procedūru apmaksai un medikamentu iegādei. Šaubos, vai veselības aprūpē kas mainīsies pat pēc papildu divdesmit miljonu latu piešķiršanas, par ko pagājušajā otrdienā paziņoja Latvijas valdība. Uzreiz gan sākušies strīdi par vēl nesaņemtās naudas sadali — Finansu ministrija pieprasa, lai miljonus sadalītu tieši mediķu algām, bet nekur citur nauda neaizplūstu. Savukārt labklājības ministrs Viktors Jaksons ar to nav mierā — valsts nedrīkstot iejaukties veselības aprūpes iestāžu finansiālajā darbībā un norādīt, kur nauda izlietojama. Tātad nav garantijas, ka divdesmit miljonu tiešām nonāks ārstu un sanitāru kabatās, nevis pazudīs bez pēdām, kā tas Latvijā noticis ne ar vienu vien miljonu. Nav jau arī garantijas, ka naudu kāds vispār dabūs, jo miljoni piešķirti tikai uz papīra, bet reāla nauda būšot pēc 1. oktobra. Tātad — jau jaunās Saeimas laikā, kura varēs lauzīt galvu, kur ņemt iepriekšējo kolēģu apsolītos divdesmit miljonu.
Latvijā notiek tā — ja kaut ko izmisīgi gaidi, tas nenotiek, bet tas, par ko pat nenojaut, notiek pēkšņi un negaidīti. Pensionāri ar cerībām gaida pensijas pielikumu, bet negaidīts atnāk cenu paaugstinājums. Tāpat ir arī ar vētru: iepriekš neviens par vētras tuvošanos nezināja, un spējais vējš izdzēsa vairākas dzīvības. Pagājušajā ceturtdienā, sinoptiķu sabiedēti, to gaidīja visi, bet vētras nebija. Par laimi, jo Latvija, kurā nenotiek ne zemestrīces, ne vulkāna izvirdumi, nav gatava pat spēcīgākai vēja pūsmai. Vēl pagājušās nedēļas beigās vairākās viensētās nebija atjaunota elektroenerģijas piegāde, telefonsakari, kas pārtrūka iepriekšējās ceturtdienas vējā. Joprojām vairākas ēkas ir bez jumta, ko vējš kā rotaļādamies pacēla gaisā un trieca pret asfaltu.
Brīvdienās visa Latvijas piekraste svinēja Jūras svētkus. Ventspilī, kur nedēļas nogalē viesojās arī “Staburags”, Ventas krastā izkāpa jūras valdnieks Neptūns, lai sveiktu sakoptās, krāšņās pilsētas iedzīvotājus un viesus, novēlot katram savā dzīvē noķert vismaz vienu zivi — savu veiksmi. Lai arī jums katram izdotos noķert savu veiksmes zivi!
