Padomju laikos Aizkraukle (Stučka) un Rīga bija vienīgās pilsētas, kurās bija aizliegts būvēt individuālās mājas. Rīgā šī aizlieguma iemesls bija nevēlēšanās paplašināt pilsētas teritoriju, tāpēc drīkstēja būvēt tikai daudzstāvu namus.
Padomju laikos Aizkraukle (Stučka) un Rīga bija vienīgās pilsētas, kurās bija aizliegts būvēt individuālās mājas. Rīgā šī aizlieguma iemesls bija nevēlēšanās paplašināt pilsētas teritoriju, tāpēc drīkstēja būvēt tikai daudzstāvu namus. Savukārt Aizkrauklē tā bija kompartijas rajona pirmā sekretāra iegriba. Laiki un notikumi mainījās, un šodien Aizkrauklē ir vairāk nekā 60 privātmāju, kuras koncentrētas lielākoties pilsētas ziemeļaustrumos –– Saules ielas rajonā.
Celtnieki atkal rosās
Iebraucot privātmāju rajonā, šķiet, vienā mirklī zūd pilsētai raksturīgais ritms. Ļaudis nesteidzīgi rušinās piemājas dārziņā, pļauj zālāju, kopj puķes. Daudzas mājas vēl tikai top, tāpēc blakus glīti sakoptām mājām ir grants kaudzes un citu būvmateriālu krājumi. Rosās vīri ar lāpstām un ķellēm. Viņi lielākoties paši ir māju īpašnieki, jo tikai retais var atļauties algot celtniekus, kuri būvdarbus paveiktu ātri un kvalitatīvi. Savlaik individuālo būvētāju uzskatīja gandrīz vai par krāpnieku, kurš nezina, kur likt naudu. Patiesībā cilvēks, kurš būvēja savu māju, palīdzēja valstij, kurai vairs nebija jāgādā viņam dzīvoklis.
Kad Aizkrauklē atcēla aizliegumu būvēt privātmājas, sākās celtniecība. Tā gan apsīka ekonomiskās krīzes dēļ. Tagad, pēc vairāk nekā desmit gadiem, atkal rodas interese par celtniecību. Tas liecina par lēnu, tomēr jau pamanāmu iedzīvotāju labklājības līmeņa pieaugumu. Cilvēki sāk pētīt būvniecības iespējas, cenas, piesakās apbūves gabaliem, kas ir lielāki nekā tie, kurus piešķīra pirms desmit gadiem.
Komunikācijas par valsts naudu
–– Astoņdesmito gadu beigās, kad bija izstrādāts privātmāju rajona apbūves plāns, par valsts līdzekļiem te sāka būvēt ielas, –– stāsta būvinspektors Jans Korols. –– Sākumā Saules ielu, kas lokveidīgi norobežo šo rajonu, tad pārējās –– Zvaigžņu, Ceriņu un Kļavu ielu. Vieta purvaina, vajadzēja arī meliorēt. Ogres uzņēmums, firma „Bāra”, izbūvēja ūdensvadu un kanalizāciju.
Liela daļa pilsētas iedzīvotāju toreiz bija neapmierināti, ka šajā pilsētas rajonā iegulda tik daudz līdzekļu.
Par „pašdarbību” soda
Visiem būvētgribētājiem būvatļauja izsniegta pirms vairāk nekā desmit gadiem. Tad arī notika strauja projektēšana. Pēdējos gados Saules ielas rajonā nav izsniegta neviena jauna būvatļauja vai apstiprināts projekts. Nācies tikai papildināt esošos, ja, piemēram, nebija paredzēta saimniecības ēkas celtniecība vai esošajā projektā nepieciešamas izmaiņas.
Saules ielas rajonā ir 64 apbūves gabali, un katru gadu trīs četras ēkas nodod ekspluatācijā. Daudzas mājas ir glītas, taču ir arī tādas, kuru celtniecībā pieļautas kļūdas. To, vai būve atbilst projektam, iespējams pārbaudīt. Bijuši arī vairāki gadījumi, kad būvniecību nācies apturēt, līdz kļūdas novērstas. Bijis pat tā, ka nepareizi uzbūvēto nācies nojaukt.
Radiatori grīdā
Mājas Saules ielā 1 dārzā „Staburags” sastapa Evnomiju Kazakevičas kundzi. Viņa sparīgi rušināja dobes, taču, apsaukusi suņus, labprāt pastāstīja par māju, kuru jau daudzus gadus būvē viņas dēls.
–– Dēls savlaik domāja, ka māju varēs uzcelt pāris gados, taču tā nenotika, –– saka Kazakevičas kundze. –– Kā jau lielākā daļa privātmāju īpašnieku, arī dēls māju sāka būvēt astoņdesmito gadu beigās. Taču tad sākās juku laiki. Dēls zaudēja darbu, un celtniecība apstājās. Tagad, kad dzīve atkal sāk ieiet normālās sliedēs, atrasts labi apmaksāts darbs, var domāt atsākt celtniecību. Protams, naudas nav tik daudz, cik vajadzētu. Nevar nopirkt materiālus, kurus gribētos, tomēr darbs lēnām rit uz priekšu. Dēls pagaidām dzīvo viens. Ja būtu precējies, sieva viņu noteikti skubinātu vairāk strādāt pie mājas būves. Pašlaik apdzīvojama viena istaba, ir duša un pirts pagrabstāvā. Mājā ir savdabīga apkures sistēma –– radiatori nav pierīkoti pie sienām, bet gan iebūvēti grīdā. Tā apkure ir daudz efektīvāka un nav jāraizējas par aukstām grīdām. Dēls visu dara paša spēkiem –– mūrē, betonē, apstrādā koku.
Klausa dēla padomam
Saules ielā 26 dzīvo Jānis Grundšteins, savlaik strādājis milicijā, vienlaikus realizējis jaunākā dēla Dzintara ieceri –– būvēt pašam savu māju.
–– Mājas celtniecību sākām astoņdesmito gadu beigās, –– stāsta Grundšteina kungs. –– Doma par personīgo māju radās jaunākajam dēlam. Citādi vēl arvien mitinātos dzīvoklī kā pilsētas pensionārs. No rīta televizors, pusdienlaikā avīze, vakarā atkal televizors. Šo vienmuļo dzīves ritmu vien vasarā mainītu saimniekošana vasarnīcas dārziņā.
Vidusskolu beidzot, Dzintars jau visu bija izplānojis. Tieši tolaik bija iespēja iegūt apbūves gabalu, un mēs to izmantojām. Dēlam bija jādodas dienēt, tāpēc celtniecību nācās uzņemties pašam.
Ķieģeļus ved kūpošus
Sevišķu grūtību saņemt Krājbankā (tolaik vienīgā banka –– aut.) aizdevumu mājas celtniecībai nebija. Arī procenti nebija pārāk augsti. Grūtāk bija sagādāt celtniecībai nepieciešamos materiālus. Tos piešķīra „pa blatu” vai pēc pamatīgas lūgšanās dažādās valsts iestādēs un nelielā daudzumā. Atceros, kā braucu pēc ķieģeļiem, kurus automašīnās krāva vēl gluži kūpošus –– tikko no krāsns izņemtus. Arī stiklu varēja dabūt ne vairāk kā vienu kasti. Pēc kāda laika dabūjām atkal, taču tas jau bija pavisam citādāks.
Grundšteinu māja celta pēc poļu izstrādāta projekta, taču tajā laika gaitā ieviestas dažas izmaiņas, kas ēku padarījušas daudz piemērotāku tās iemītniekiem. Būvniecību veikuši meistari, jo, ceļot pašu spēkiem, viegli kļūdīties, bet par kļūdām vēlāk nāktos dārgi maksāt.
Mūsdienās ērtāk
Kaut gan mājai ir tikai desmit gadu, tai jau bijis kapitālais remonts –– veikta siltināšana, savu laiku nokalpojušais šīfera jums nomainīts ar „Rannil” jumta segumu.
–– Grūti salīdzināt iespējas, kuras bija tolaik, kad cēlām māju, ar tām, kādas ir tagad, kad to remontējām, — saka Grundšteina kungs. –– Ar modernajiem materiāliem strādāt ir ļoti viegli. Tolaik pat iedomāties nevarējām, ka būs rigipsa plāksnes, kuras atliks tikai pieskrūvēt, un dažnedažādas špakteles, lai novērstu nelīdzenumus. Veikalā varēja nopirkt tikai ģipsi, krītu un cementu, no tā visa, pašam eksperimentējot, vajadzēja veidot dažādas špakteles. Arī no siltināšanai domātajiem materiāliem bija tikai stiklavate. Piemēram, logi. Tagad nopērkami plastmasas paketlogi, kurus izvēloties nav jābaidās, ka būs spraugas, pa kurām ieplūdīs aukstums. Atceros, nopirku kravu baļķu, tad meklēju zāģētavu, kur tos sazāģēt, pēc tam galdnieku darbnīcu, kurā izgatavot logus un durvis. Bija dažas privātas zāģētavas, kurās šo to varēja sarunāt. Ar kravu tikko pietika.
Katram īstam vīram dzīvē jāizdara trīs lietas –– jāuzceļ māja, jāizaudzina dēls un jāiestāda koks. Es savu uzdevumu esmu paveicis –– ir māja, arī divi dēli, bet pie Aizkraukles policijas pārvaldes aug manis stādītie koki.
Kā Sūnuciemā
Dzīvojot privātmāju rajonā, ir arī vairākas problēmas. Lielākā no tām –– ielas, ļoti bedrainas, bieži neizbraucamiem dubļiem klātas.
–– Brīžiem šķiet, ka dzīvojam Sūnuciemā, un pilsētas vadība par mums aizmirsusi, –– saka Grundšteina kungs. –– Sevišķi grūti ziemā –– ielas varētu tīrīt daudz labāk. Sniega tīrītājs atbrauc tikai tad, kad ceļi pilnībā aizputināti. Arī vasarā greiders te nobrauc tikai retu reizi. Šogad tas noticis vienreiz. Bet mēs taču maksājam nodokļus tāpat kā visi citi! Arī ielu apgaismojuma nav, kaut te ir daudz bērnu, kuriem uz skolu jādodas tumsā. Pilsētā plānota ielu apgaismojuma rekonstrukcija. Par to, vai to izbūvēs arī privātmāju rajonā, informācijas nav. Labi, ka ir ūdensvads un elektrība. Par gāzesvada atzara izbūvi arī pašiem bija jāmaksā. Atkal bija jāņem kredīts, jādomā, kā iztikt. Pašlaik izbūvē tālruņa līniju, sevišķi Zvaigžņu ielā. Pēc tā gan vairs nav pārāk lielas nepieciešamības, jo lielākā daļa privātmāju iedzīvotāju izmanto mobilo tālruni.
Jau gatava būvbedre
Arī Kārlis Ozoliņš, kurš dzīvo Saules ielā 42, savu privātmāju sācis celt 90. gadu sākumā. Viņš nopircis apbūves gabalu, kurā jau bijuši pamati nelielai mājai, taču bērni pierunājuši būvēt daudz lielāku māju, nekā sākumā plānots. Viņi jau izauguši un pašiem ir savas mājas, bet šī ēka Ozoliņa kungam šķiet diviem cilvēkiem pārāk liela.
–– Strādāju ar kokvedēju, –– stāsta Ozoliņa kungs. –– Labi pelnīju, bija iespēja nopirkt kokmateriālus, tāpēc ar sievu nolēmām iegūt zemes gabalu, kur celt māju, jo tas ir labs veids, kā ieguldīt naudu. To nespēj iznīcināt nekāda naudas reforma. Radās iespēja iegūt šo zemes gabalu, tāpēc sākām būvniecību. Lai gan māja no ārpuses izskatās gatava, tā vēl nav pabeigta. Otrajā stāvā būtu daudz darāmā. Taču bērni izauguši, nav vairs īpašas nepieciešamības pēc tik lielas dzīvojamās platības.
Jādomā par apkuri
Pārnākot dzīvot uz privātmāju, pašam nācies rūpēties arī par apkuri. Malku gādāt bija viens no neierastākajiem darbiem. Arī apkures katls, kurš domāts oglēm, malkai nav piemērots. Lielākā daļa siltuma aiziet skurstenī. Tāpēc Ozoliņa kungs nopircis ar malku kurināmu katlu, kurš gan vēl jāierīko.
Ozoliņa kungu privātmāju rajonā uztrauc vien sliktās ielas. Situāciju pasliktina arī biežā rakšana –– rok tranšejas gāzesvadam, ierīko tālruņa līniju. Tomēr, kā vairums privātmāju rajona iedzīvotāju, arī viņš cer, ka ar laiku būs labāk. Pilsētas vadība varēs atļauties sakārtot ielas, un tajās vairs nebūs bedru, kas traucē gan braucējiem, gan gājējiem.
Barakas pārvērtības
Andrejs Jēkabsons šajā rajonā desmit gados paspējis uzbūvēt pat divas mājas. Viena no tām paredzēta dzīvošanai un ne ar ko īpašu neatšķiras no pārējām savrupmājām šajā rajonā. Otra māja, kas sākotnēji domāta kā saimniecības ēka, pārsteidz ar neparastajām koka detaļām, liecinot par saimnieka prasmi apstrādāt koku.
–– Šī koka māja man izmaksāja apmēram tūkstoš latu, –– saka tās saimnieks Andrejs Jēkabsons. –– Netālu no Pļaviņu hidroelektrostacijas bija paredzēts nojaukt vecu baraku. Man izdevās saņemt atļauju nojaukt šo ēku. Varēju to ne tikai nojaukt, bet arī aizvest. Tā vienā ziemā ieguvu ļoti daudz kokmateriālu, no kuriem vēlāk uzcēlu saimniecības ēku prāvas mājas lielumā. Blakus manai mājai kāds aizkrauklietis jau bija sācis celt māju –– izracis būvbedri, ielicis pamatus, tomēr naudas trūkuma dēļ darbus pārtraucis. Nopirku viņa zemes gabalu un sāku būvēt.
Jumts no malkas
Baraka bija būvēta no koka blokiem, kas pildīti ar stiklavati. Atlika tos tikai samontēt atbilstoši vajadzībām un nopirkt pārseguma paneļus. Arī mājas jumts izgatavots, var teikt, no malkas. Savulaik zāģētavās lēti varēja nopirkt atgriezumus, no kuriem varēja izgatavot šķindeļus. Krava malkas, no kuras puse derēja apkurei, maksāja piecus latus. Vajadzēja nopirkt arī desmit kilogramu naglu.
Dzīvojamo māju Jēkabsoni sākuši būvēt 1988. gadā. Līdz tam pilsētā nebija iespēju saņemt apbūves gabalu.
–– Tas bija ļoti smags, bet interesants laiks, –– saka Andrejs Jēkabsons. –– Pamatus lējām pašu spēkiem –– kājām mīcījām betonu, lai tas labāk blietētos. Māju gan cēla meistari un paveica to ļoti ātri –– pāris mēnešos. Nevarēja dabūt materiālus, tāpēc māja nedaudz atšķiras no projekta. Bija grūti nopirkt ķieģeļus, nevarēja iegādāties vajadzīgā garuma pārseguma paneļus, taču māja galu galā no tā ieguvusi. Varēja izveidot arkas un citus veidojumus, kādu pārējiem nav. Tolaik bija nauda, jo paņēmām kredītu, taču nebija materiālu.
Iet ar zābakiem rokā
Arī Jēkabsonus visvairāk neapmierina ceļš, kurš pavasaros un rudeņos pārvēršas par dubļu jūru.
–– Bija ļoti grūti izvadāt mazbērnus uz skolu, –– atceras Jēkabsona kungs. –– Bērni gumijas zābakos brida līdz lielajam ceļam, pārāva apavus, pēc tam zābakus nesām atpakaļ. Pēcpusdienā ar tiem rokās atkal gājām pretī. Žēl, ka pilsētā būvgružus bieži vien ved uz izgāztuvi un aprok. No tiem varētu izbūvēt lielisku pamatu ceļam. Ja mums tos atdotu, mēs paši izveidotu celiņus, lai uz pilsētas centru varētu aiziet sausām kājām. Ceļš ir zemāks par ēku izvietojumu, tāpēc te vajadzētu veidot uzbērumu.
To, ka te nav ielu apgaismojuma, Jēkabsoni vēl varētu pieciest. Pilsētas centrā apgaismojumu vajag vairāk nekā nomalē. Kremt tas, ka privātmāju rajons tomēr palicis pabērna lomā, ka novada domē valda nostāja –– te cilvēkiem viss jādara pašiem.
Tikai viens veikaliņš
Diemžēl privātmāju rajonā no infrastruktūras ir vien ūdensvads, kanalizācija un elektrība. Tālruņa līnijas vēl tikai būvē, bet ielās nav nevienas tālruņa automāta kabīnes. Ir tikai viens veikaliņš „Zelta lauva”, kurš šoruden svinēs desmit gadu jubileju. Te var nopirkt svaigu gaļu un vēl dažus citus pārtikas produktus. Diemžēl te nav aptiekas, nav arī avīžu kioska. Pēc tā visa jāiet uz pilsētu.
***
Fakts.
Aizkraukles privātmāju rajonā ir 64 apbūves gabali, deviņos no tiem būvniecība nenotiek vai tikko sākta, taču būvatļauja izsniegta visiem. Ekspluatācijā nodots 12 māju. Ir četras ielas –– Saules, Zvaigžņu, Ceriņu un Kļavu. Pašlaik nav ierobežojumu saņemt apbūves gabalu.
