Civilizēti, bet ne cilvēcīgi

Neilgi pirms šo rindu rakstīšanas atgriezos redakcijā no nelielas pastaigas. Tās laikā cītīgi vēroju apkārtni — ietves un ceļi notīrīti, ejot neslīd, bet ir pietiekami sniega, lai vecāki ragavās vizinātu bērnus, bīstama paskata durkļi lāsteku veidolā no jumtiem neuzglūn. Skaista ziemas pasaka! Protams, ja labi grib, var atrast, kur piekasīties, bet kopumā aizkrauklieši sūdzēties nevar. It kā mēs visi saprotam un rēķināmies ar ziemas laikapstākļu radītajām neērtībām, tomēr atrodas tādi, kas no mušas māk uzpūst ziloni.

Brīvdienās lasīju diskusiju par autostāvvietu tīrīšanu. Kāda sieviete interesējās, vai citi ievērotu “pieklājību” un atstātu brīvu vietu, ja viņa iztīrītu sniegu ap savu automašīnu un aizbrauktu, teiksim, uz veikalu. Interesants jautājums, ņemot vērā, ka runa ir par publisko autostāvvietu — pretendēt uz konkrētu vietu likumīgi nevar, tāpat pārkāpums ir vietas aizņemšana esot prombūtnē. Vieni solidarizējās piekrītot, ka citu tīrīto vietu ieņemšana ir nosodāma, jo pie daudzām daudzdzīvokļu mājām ir nerakstīta kārtība, kas izveidojusies gadu gaitā. Citi neko šausmīgu nesaredz — pasaki paldies labajam rūķim un dzīvo tālāk! Es tikai brīnos, kur šie daudzie tīrītāji slēpjas. Šogad esmu redzējusi tikai vienu cilvēku, kurš nav sētnieks, un ar lāpstu rokās pilsētā tīrīja sniegu ap savu automašīnu. Varbūt tumsas aizsegā aktivizējas vesels ducis čaklīšu, tomēr pēc novērojumiem drošāk teikt, ka visbiežāk traucējošo sniegu nospārda ar kājām, iedarbina mašīnu un dodas ceļā, pārvarot traucējošos šķēršļus.

Kad sirds ir pilna, cilvēki ņem rokās tālruni, un dalās savās bēdās vai pārdomās ar iestāžu darbiniekiem. Konstruktīvai kritikai nav ne vainas, tā pat ir lietderīga, problēmas sākas, ja zvanītājs emociju uzplūdā ir neadekvāts. Vai tiešām kaut reizi pusēm saruna ir izdevusies, ja viens otru atļaujas saukt par analfabētu, vai izsaka krietni aizskarošākus apvainojumus? Arī redakcijā ir nācies atbildēt uz naidpilniem telefona zvaniem, kad saruna sākas ar vārdiem — jūs jau tur laikam neesat īsti gudri, ja… Man vairākas paziņas strādā valsts un pašvaldības iestādēs, viņu ikdienas pienākumos ietilpst komunikācija ar klientiem. Kādi tik stāsti dzirdēti, mīļie cilvēki, ar tādu muti jūs maizi ēdat? Tas ir monologs, kurā viena puse izbļauj pārmetumus, reizēm piesātinot tos ar necenzētiem vārdiem. Mēs visi gribam dzīvot komfortā un saņemt kvalitatīvus pakalpojumus, prasīt pakalpojumu, vai norādīt uz neizdarīto var arī pieklājīgi. Lamājoties, sniegs ātrāk kusīs tikai tad, ja savu elpu tērēsiet tieši tam. Skumji, kad civilizēta sabiedrība sāk zaudēt cilvēcīgumu.