Seno ķeltu mantojuma pārvērtības

Tuvojas 31. oktobris, kas daudzās valstīs ir zināms kā Visu svēto dienas priekšvakars jeb Halovīna svētki. Pārģērbšanās par mošķiem, ķirbja grebšana, saldumu diedelēšana — tās laikam ir tipiskākās šo svētku iezīmes. Kamēr bērni bauda pārģērbšanās prieku un citas šo svētku tradīcijas, pieaugušie sadalās divās frontēs un karo. Vieni izbauda svētku kņadu, otri — nosoda visu, kas ar tiem saistīts. Jā, var teikt, ka tie ir “ievazāti svētki”. Pateicoties globalizācijai, amerikāņu tradīcija izplatījusies ārpus kontinenta robežām. Bet vai tas tiešām ir tik slikti? Kāda mana paziņa nesen dalījās ar saviem uzskatiem par Halovīna svētkiem. Viņa tos kritizēja, jo tādējādi vecāki bērniem normalizē šausmas, piebāž nevainīgās galvas ar barbariskām muļķībām. Viņa saka – tie nav latviešu tradicionālie svētki, kuri būtu jāatzīmē.

Halovīna tradīcijas būtība nav pretrunā latviešu senču pieņemtajam un tradicionālajam mirušo piemiņas laikam, kā sākotnēji varētu likties. Izrādās, kaut ko līdzīgu šiem svētkiem tradīciju veidā piekopa jau senie ķelti un balti vēl pirms mūsu ēras — viņi uzskatīja, ka šis ir laiks, kad reizi gadā atveras vārti uz Viņsauli un dzīvos apciemot nāk mirušie. Taču, izmantojot izdevību, līdz ar tuvinieku gariem pie cilvēkiem no elles nākot arī dažādi mošķi, mistikas apņemtajā laikā īpaši aktivizējoties arī raganas un citas nelabas būtnes. Šī iemesla dēļ senie priesteri ģērbušies biedējošā apģērbā, zvērādās un maskās, lai ļaunos spēkus aizbaidītu. Svētku būtība gadu gaitā kļuvusi mazsvarīga, to pārmāc iespēja pārģērbties par zombiju un tikt pie saldumiem.

Svinēt vai nesvinēt ir katra paša ziņā, taču saldumu diedelēšana pie svešiniekiem gan ir mīnu lauks, kurā labāk nekāpt. Tā kā šie svētki daudzās mājās ir “tabu” vai vienkārši vienaldzīgi, tad klauvēšana un saldumu prasīšana raganas maskā var sagādāt nepatīkamu pieredzi mājiniekiem. Arī man tā divreiz gadījies. Pirmajā reizē dēls bija zīdainis. Sadusmojos, kad zvans pie durvīm viņu pamodināja. Tā kā nesvinu Halovīnu, nākamajā reizē, skaidrojot bērniem, ka man mājās nav saldumu, pretī saņēmu lamas un tiku “pasūtīta”. Diemžēl kultūras trūkums svinētāju vidū parādās arī vandālismā. 31. oktobrī par ceturtdaļu pieaug tīša īpašumu bojāšana. Arī man vienreiz uzsauciens — saldumus vai izjokosim — beidzās ar olām nosmērētām durvīm.

Pirms gada vai diviem kāda aizkraukliete sociālajos tīklos aicināja atsaukties tos, kas šos svētkus svin. Tādējādi tika apzinātas adreses, kur saldumu diedelniekus gaida. Ļoti labs risinājums! Lai gada biedējošāko svētku atzīmēšana paliek katra paša ziņā. Aicinu vien cienīt apkārtējo viedokļus un īpašumus.