Vija Ieleja: ja proti dziedāt un dejot, sabiedrībā nepazudīsi!

Lai arī skrīveriete Vija Ieleja 3. augustā svinēs 62. dzimšanas dienu, viņa izstaro tādu enerģiju, ka skaitļus gribas samainīt vietām. Jubilāre savus gadus nejūt, bet, paskatoties uz mazbērniem, jātic vien ir.
Jubilāres dzimtā puse ir netālu — Ogres novada Birzgalē, kaimiņos Jaunjelgavai. Kā gan jubilāre nokļuva Skrīveros? “Daugavu pārpeldēju,” viņa smej. Bet, ja nopietni, uz šejieni tika norīkota strādāt, un Skrīveru Pārtikas kombināts bija pirmā darbavieta. Skrīveri bija arī tuvāk mājām, un 1980. gada 2. aprīlis bija pirmā darbadiena. “Diploms bija iedots, bet dzīves pieredze švaka, domāju, visu māku! Kombinātā lika saprast, ka dzīvē viss ir citādāk. Zināšanas jau bija, bet pagalms — pilns ar gurķiem un ogām, dienu un nakti jāstrādā! Traki bija! Sākumā nemaz tik viegli negāja. Ar tagadējo prātu es kaut ko darītu citādāk, bet toreiz — esmu jaunais speciālists, man jūra līdz ceļiem! Mūsu, bulduriešu, kombinātā bija daudz. Toreiz kombināta direktore bija Vēsma Gaņģe, un viņa mūs saprata. Kad vajadzēja limonādi pildīt, bija prieks. It kā smagi, grūti, uz kājām, gumijas zābakos, visur ūdeņi, lēkāšana — kamēr pudeli piepilda un aizkorķē, vesels bugi-vugi sanāk. Savukārt, kad pārcēla uz konservu cehu par meistari, bija grūtāk — materiālā atbildība, darbs ar cilvēkiem. Brigādes jānoorganizē, jo gurķi, ogas nevar ilgi stāvēt, vasaras sezonā bija divas maiņas,” stāsta jubilāre. “Man vislabāk patika gurķu laiks jaukās smaržas dēļ. Ražojām visu. Pavasarī sākām ar bērzu sulu.”