Velta Čebotarenoka: tāda laimes sajūta, ka mēs esam izdarījuši tiešām kaut ko lielu, nozīmīgu!

Likteņdārzā notika tikšanās ar 4. maija deklarācijas kluba prezidenti Veltu Čebotarenoku ciklā “Tikšanās ar personībām”. Viņa bija no tiem 138 Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātiem, kas balsoja par mūsu valsts neatkarību. Tikšanos vadīja Veltas Čebotarenokas meita, Tieslietu ministrijas parlamentārā sekretāre Lauma Paegļkalna.
Mātes un meitas saruna sākās par Likteņdārzu. “Ar Likteņdārzu man saistās senas atmiņas. Apmēram pirms gadiem 20 pie mums uz kluba valdes sēdi atnāca Sandra Kalniete. Viņa stāstīja par vietu, kur rast mierinājumu tām dvēselēm, kuras nav paglabātas Latvijā, kuras gājušas bojā Sibīrijas sniegotajos plašumos. Mēs vienojāmies par to, ka pratiski nav nevienas latviešu dzimtas, kuru tas nebūtu skāris ļoti personīgi. Mani arī tas lielā mērā ir skāris, jo mammas māsa Nora Sukute tika izsūtīta. Atgriezās no Sibīrijas, viņai piedzima dēls Augusts [Sukuts], vēlākais “Arsenāla” (kinofestivāls — aut.) tēvs, mans brālēns, ar kuru man bija ļoti interesanta bērnība un jaunība,” teica Velta Čebotarenoka. “Es Likteņdārzā rodu mieru, skaidrību, sapratni par to, ka tauta ir spējīga cīnīties, sacelties, un tauta pat pēc izsūtījuma ir vēlreiz atguvusi savu muguru, savu taisnību un atkal ieguvusi neatkarību. Šie akmens krāvumi, kas ir ceļā, staigājot pa Likteņdārzu, ir cilvēku dvēseles, kuras gājušas bojā visos Latvijas pastāvēšanas laikos. Man ir ļoti liela pateicība Vilim Vītolam, Sandrai Kalnietei un visam “Kokneses fondam” par to, ka mums izrādīja cieņu un piekrita mūsu aicinājumam izveidot šeit piemiņas vietu gan 1918. gada valsts dibinātājiem, gan mums, neatkarības atjaunotājiem, jo 1918. gada valsts dibinātāji nekur vēl Latvijā nav godināti, nekur nav apkopoti viņu vārdi. Šeit, Likteņdārzā, ir pirmā vieta, un es par to esmu lepna, kā teica Vilis Vītols, vēsturē nav bijis tāda precedenta, ka gan grāmata par dibinātājiem un atjaunotājiem, gan piemiņas akmens ir vienkopus.”