4. oktobrī cilvēki Latvijā dosies uz vēlēšanu iecirkņiem, lai nobalsotu par kādu no 13 partijām, kuras iesniegušas savu deputātu kandidātu sarakstu
12. Saeimai. Ar pilniem deputātu kandidātu sarakstiem ikviens vēlētājs no 29. septembra varēs iepazīties vēlēšanu iecirkņos. SKDS veiktā aptauja šobrīd liecina, ka oktobrī gaidāmajās Saeimas vēlēšanās 5% barjeru varētu pārvarēt četri politiskie spēki — “Saskaņa”, “Vienotība”, Nacionālā apvienība “”Visu Latvijai!” — “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK” un Zaļo un Zemnieku savienība. “Staburags” piedāvā iepazīties ar šo partiju pārstāvjiem, intervējot pa vienam kandidātam no Zemgales vēlēšanu apgabala. Uzrunājām kandidātus, kuri nav sveši mūsu lasītājiem, kurus pazīst gan Aizkraukles reģionā, gan Zemgalē, kā arī kandidātus, kuri ir zināmi un darbojas pašreizējā 11. Saeimā.
Lai saglabātu vienlīdzīgu attieksmi pret visiem deputātu kandidātiem, sākumā uzdevām viņiem visiem vienādus jautājumus, vien pēdējos izvēlējāmies individuālus — atbilstoši izvēlētajai personai, pārstāvētās partijas darbībai vai pārlasot solījumus priekšvēlēšanu programmā.
Tāpat aicinājām vietējā sabiedrībā pazīstamus cilvēkus, kuri aktīvi seko līdzi politiskajām norisēm, ielūkoties četru līderpartiju priekšvēlēšanu programmās, izteikt viedokli par paustajiem solījumiem un izvērtēt partijas līdzšinējo darbību.
Zaļo un Zemnieku savienības kandidāts ar 4. numuru Zemgales vēlēšanu apgabalā ir Raimonds Bergmanis. Bijušais svarcēlājs un olimpisko spēļu dalībnieks, kura dzimtā puse ir Pļaviņu novadā, šim amatam kandidē pirmo reizi. Raimonds Bergmanis ir Rekrutēšanas un jaunsardzes centra Rekrutēšanas nodaļas speciālists, kā arī Latvijas Olimpiskās komitejas viceprezidents.
— Kāpēc esat nolēmis kandidēt 12. Saeimas vēlēšanās?
— Iepriekš to nevarēju darīt, jo biju Nacionālo bruņoto spēku karavīrs. Kad pirms pāris gadiem beidzu šo karjeru, jo militārā pakāpe neļāva dienēt tālāk, devos izdienas pensijā. Domāju, ka savā vecumā es vēl kaut ko varētu darīt valsts labā. Turklāt šobrīd bieži var dzirdēt pārmetumus, ka cilvēki neiesaistās politiskajos procesos, lai kaut ko mainītu, tāpēc nolēmu sākt ar sevi. Mana ģimene arī dzīvo šajā valstī, aug bērni, tāpēc viņu un citu nākotnei ir vērts to darīt. Uzkrātas arī zināšanas, strādājot valsts darbā, ko varu izmantot. Pēdējā laika notikumi, arī krīze Ukrainā, lika aizdomāties, ka ir kaut kas jādara. Pārstāvu Zaļo un Zemnieku savienību, jo saikne ar laukiem bijusi vienmēr, un šī joma man ir tuva, kā arī šīs partijas virzība un idejas ir tās, kas spēja mani vairāk saistīt.
— Ko mums dos jūsu ievēlēšana Saeimā?
— Apzinos, ka viens nav karotājs. Varbūt kādā lēmumā tieši mana balss varētu būt izšķirošā, ja, protams, mani ievēlēs Saeimā, bet tas tomēr ir komandas darbs.
— Kā jūsu pārstāvētā partija plāno attīstīt Latvijas laukus?
— Mūsu programmā ir paredzēts, kā attīstīt dažādas jomas, kas stiprinātu ne tikai lielākās pilsētas, bet arī laukus. Piemēram, mazo skolu liktenis — ja kādu no tām likvidē, tad tāds pagasts pamazām “mirst”. Ja spēsim Saeimā pierādīt, ka jādomā par šādiem jautājumiem kontekstā ar citiem un valstiskā līmenī, tad varbūt kaut kas mainīsies. Par drošību šobrīd visas partijas runā, bet pašreizējā situācija jau neradās vienā vai divos gados. Tā bija ilgstoša vadošo partiju attieksme pret šo nozari. Ja pirms laika valdīja skepse — kāpēc gan aizsardzības nozarē jāiegulda vairāk? — tad tagad visas partijas vēlas to darīt. Tā kā pats ilgu laiku esmu strādājis aizsardzības jomā, izprotu tās problēmas. Tā ir nozare, kura krīzē visvairāk cieta. Mēs visi ceram uz NATO, kas, protams, ir mūsu drošības garantija, bet aizmirstam par saviem pienākumiem. Karavīri Latvijai ir ļoti labi sagatavoti, bet finansējums šai nozarei — minimāls, kas šogad ir pat mazāks par vienu procentu no iekšzemes kopprodukta. Tas viss jārisina kompleksi kopā ar citām nozarēm. Ja nebūs veselu cilvēku, tad nebūs arī to, kas papildina Latvijas armijas rindas. Turklāt viss nevar notikt tikai Rīgā, bet tam jābūt visā Latvijā.
— Kas vajadzīgs laukiem?
— Galvenokārt ražošana. Platības ziņā Latvija ir lielāka nekā Holande, bet kas mums traucē kļūt par tādu pašu lauksaimniecības lielvalsti? Vajadzīgas arī uzstājīgākas prasības Briselē, lai saņemtu līdzvērtīgākus maksājumus. Parunājot ar citu valstu cilvēkiem, viņi saskata mūsos potenciālu un attīstību, ko mēs paši dažkārt neapjaušam. Tāpēc jāmaina arī attieksme.
— Kas varētu būt jūsu pārstāvētās partijas sadarbības partneri 12. Saeimā?
— Par šiem jautājumiem lemj savienības valde, kuras sastāvā neesmu, jo esmu tikai deputāta kandidāts. Iespējams, bijušas sarunas un apspriedes par šo jautājumu, bet neesmu par to informēts.
— Savienības programmā ir teikts, ka partija būs pret bankas “Citadele” neizdevīgu pārdošanu. Kad šis jautājums bija izlemts, pret to iebilda vienīgi “saskaņieši”. Kāpēc tā?
— Tas noteikti jājautā deputātiem, kuri šobrīd strādā. Es tikai varu izteikt nožēlu, ka tā noticis, un uzticību valdībai tas noteikti neveicina.
— Vai sportisti, aktieri un citu radošo profesiju pārstāvji var būt labi deputāti?
— Domāju, jā. To pierādīja Imants Kalniņš, kurš bija ļoti spēcīgs deputāts. Arī Ingmārs Līdaka un citi tādi ir. Ja ir vēlme, tad šis darbs ir pa spēkam dažādu profesiju pārstāvjiem. Sportisti vai mūziķi jau kaut ko ir sasnieguši savā nozarē, un tas nozīmē, ka šiem cilvēkam ir potenciāls. Pats 14 gadu jau nesportoju, lai gan daudzi ir pārliecināti, ka joprojām to daru. Tā ka šobrīd sevi par sportistu nevaru dēvēt. Pēdējā laikā esmu strādājis valsts iestādē, piedalījies arī valsts pamatdokumentu izstrādē, piemēram, par sporta pamatnostādnēm nākamajiem septiņiem gadiem. Saprašana par gaidāmo darbu ir. Sabiedrība jau nesastāv tikai no juristiem vai vadītājiem, bet dažādu profesiju pārstāvjiem, tāpēc domāju, ka arī Saeimā šajā ziņā jābūt līdzsvaram. ◆
