Inta ir skaista sieviete. Lai gan viņai jau pāri 50, šķiet, laikam pār viņu nav varas. Meitenīgi šmauga, enerģiska, gariem tumšiem matiem, zaļām acīm viņa ne vienam vien ir iekritusi sirdī. Taču ilgstoša kopdzīve ne ar vienu tā arī nav izdevusies.
Jāļauj vaļa
kā putnam
Inta ir ļoti godprātīga, ar izteiktu taisnīguma izjūtu. Iespējams, tas ir viens no iemesliem, kas traucējis dibināt attiecības ar pretējo dzimumu. Vienā no horoskopiem par viņas zīmē dzimušajām bija rakstīts: ja vīrietis saprot šī tipa sievietes, viņš jūtas kā paradīzē. Tas ir par Intu. Viņai kā putnam jāļauj vaļa un nedaudz jāpalutina. Viņa nealkst briljantu, bet prot priecāties par pirmo uzplaukušo vijolīti. Inta neilgojas pēc lepnām vakariņām restorānā, bet gan pēc mīļa glāsta. Viņai par visu ir pašai savs viedoklis. Viņa neiebilst, vien vēlas, lai viņā ieklausās.
Kā jau daudzi, arī Inta izmanto informācijas tehnoloģiju priekšrocības — iepazīstas internetā, turklāt sevi nereklamē un necenšas iepazīties, bet uzmanību viņai pievērš vīrieši paši. Taču pazīšanās parasti beidzas pēc pāris randiņiem. Kāpēc? Lūk, Intas stāsts.
Ziedus aizmirst
— Es uz randiņiem eju tikai ar juridiski brīviem vīriešiem. Ja saka — dzīvojam šķirti, katrs savā istabā, lai tā arī turpina. Tādiem vīriešiem parasti vajadzīgas žēlotājas, bet man tādu nevajag. Vēlāk “pacels asti” un aizskries atpakaļ.
Reiz sarunāju randiņu lielveikalā. Vīrietis skaists kā Apolons — trīs reizes garām nogāju, bet viņš neteica neko. Beidzot nācās pašai uzrunāt. Viņš jautāja, kāpēc uzreiz viņu neuzrunāju, taču es viņam atbildēju, ka man patīk, ja mani pamana un uzrunā. Viņš uzaicināja uz kafejnīcu — es atteicos, jo parasti pati maksāju savu daļu, taču tobrīd līdz algai bija trīs dienas ar visām no tā izrietošajām sekām. Lai nedomā, ka mani par kotleti var nopirkt. Nez kāpēc daudziem vīriešiem ir tāds uzskats — ja sievietei izmaksājis vakariņas, tad viņu nopircis ilgākam laikam, arī naktij. Aizgājām iedzert kafiju. Viņš bārmenei dzeramnaudā atstāja divus latus, bet uz tikšanos ar mani atnāca bez ziediem. Otrajā dienā zvanīja jau pirms astoņiem rītā, jo gribot parunāt ar gudru un skaistu cilvēku. Vai tad neiedomājās, ka sestdienās cilvēki grib atpūsties? Kam man tāds tips? Ja būtu vēlējusies kādu uzklausīt un risināt svešas problēmas, mācītos par psihoterapeiti.
Ne kāju skaitam
ir nozīme
Agrā jaunībā saņēmu triecienu pašapziņai, jo nodevīgi, neko nesakot, aizgāja mana pirmā mīlestība — vīrietis kā no žurnāla vāka ar visiem bāleliņa tikumiem.
Tāpēc lūdzu Dievam, lai sūta man mīļu cilvēku, kaut bez kājām, lai tik pēc grādīgā nevar aizskriet. Dievs, izrādās, nesaprot ne epitetus, ne metaforas, un triju dienu laikā populārajos “draugos” uzradās divi vīrieši — viens ar vienu kāju, otrs invalīdu ratiņos… Pasteidzoties notikumiem priekšā, varu pateikt — izbrāķēju abus. Ne jau tāpēc, ka invalīdi, kas viņiem pašiem šķita iemesls. Vīrietis ar vienu kāju tā arī nesaprata, ka ne jau to skaitam ir nozīme. Viņš bija ļoti uzmanīgs — ar kurjerpastu sūtīja rozes gariem kātiem, aicināja tikties, dāvināja konfektes, bet… Laikam iedarbojās neredzamais spēks — sieviešu solidaritāte. Brašais kungs aizgūtnēm stāstīja, cik slinka, nevīžīga, neuzmanīga un briesmīga bijusi viņa šķirtā sieva, līdz beidzot aizgājusi pie cita. Painteresējos, vai tad bērni arī bija. Jā, esot pieci bērni. Neticēju savām ausīm — ir vēl brašuļi, kuri paņem sievu ar krietnu pulciņu bērnu, kamēr es, šķirtene ar vienu bērnu, dzīvoju, neviena stipra pleca atbalstīta. Pašam gan ar draudzenēm neveicoties, visas šādas un tādas. Man tomēr nedeva miera vīra “amata” kandidāta šķirtā sieva, tāpēc pajautāju, kā tad tik slikta sieva dzīvo ar jauno vīru? Atbilde nāca kā kumeļa spēriens — kas tad tādu, ar pieciem bērniem, ņems… Kam man tāds, kurš noniecina savu pagātni! Laba nākotne man nebija gaidāma.
Vajadzīga apteksne, ne sieviņa
Puisis ratiņkrēslā bija 13 gadu jaunāks par mani. Stāstīja, cik ļoti es viņam patīku, ka viņam vajag gados vecākas sievietes, jo tikai viņas “pazīst drēbi” un prot dzīvot. Atrunājos un atrakstījos, kā nu mācēju, cik mana filoloģes izglītība, iekšējā inteliģence un dzīves pieredze ļāva, lai tikai neaizskartu puisi un lai viņš nepadomātu, ka esmu pret invalīdiem. Pēc laika saņēmu vēstuli, ka es nu gan dzīvot nemāku, viņam ir cita, par mani vecāka, mīļa, laba un daiļa no vaiga. Tiešā tekstā jau nepateica, ka esmu muļķe, bet sievietes pašas saprot zemtekstu. Ne pusgads nepagāja, kad puisis atkal atrakstīja — tā jaukā sieviete izrādījusies izmantotāja un neliete, viņš atkal esot brīvs un gribot mani precēt. Inteliģenti atrakstījos, tomēr saņēmu garu un iznīcinošu vēstuli. No tās sapratu, ka esmu ne tikai muļķe, bet arī veca, uz ko tad cerot, pēdējo iespēju palaidusi garām? Mani bažīgu darīja teikums: “Cik tad ilgi mana mamma dzīvos, tad es būšu viens.” Jā, tas man bija skaidrs jau sākumā — apteksne vajadzīga, nevis mīļa sieviņa. “Saņēmu rokās” savu piesmieto sirdi un traumēto pašapziņu un atbildēju pieklājīgi. Puisis mani no “draugiem” izdzēsa, jo ar TĀDU negribot nekā kopīga. Ar KĀDU — līdz galam nesapratu un nevēlos saprast, bet drīz pēc tam redzēju, ka mans puisis sevi deklarē kā aizņemtu personu un profilu rotā sirsniņa. Novēlu veiksmi un katru rītu nodomāju — nez pēc cik ilga laika puisis mani bildinās trešo reizi? Nekur jau nepaliks!
Zina, ko vēlas
Ar varu, viltu un naudu nevienu nevēlos sev piesaistīt. Pieskatāms vīrietis man nav vajadzīgs, jo gudrs no manis projām neies, bet muļķis lai tiek citām. Ārzemniekus neciešu, jo daudzi kafijas ar pienu vai lakricas krāsā man var stāstīt, cik vēlas, ka esmu ne tikai skaista, bet arī gudra. Dīcēji un čīkstētāji ir ik uz stūra. Juridiski un morāli nebrīvie no manis var turēties simt gaismas gadu attālumā. Dīvaini, bet es zinu, ko vēlos. Man pašai nav problēmu, visu mūžu esmu kārtojusi citu cilvēku likstas, beidzot pietiek. Vēlos kopā ar kādu risināt mūsu kopīgās problēmas bez stāstiem par slinku un nevīžīgu sievu, bez prognozēm, cik ilgi mamma dzīvos, bez pudeles, kura ir mīļotā. Jā, neviļus Dievam lūdzu šķirteni bez bērniem un ar savu māju… ◆
