“Kaspars Mardanovs ir jauks, aktīvs puisis, par kuru noteikti vajadzētu uzrakstīt. Ar sirdi un dvēseli viņš dzied vīru korī “Staburags”, ikdienā strādā policijā,” tā redakcijā stāstīja vīru kora ilggadējais dziedātājs Aivars Bite.
Uzdāvina akvāriju
— Esat dzimis Balvos, bet kā nokļuvāt Aizkrauklē?
— Dzīvojām laukos, mums bija sava saimniecība, lopi, bija daudz un smagi jāstrādā. Vecāki pārcēlās dzīvot uz Aizkraukli, jo te bija darbs. Toreiz mācījos 9. klasē. Novada ģimnāzijā iestājos, kad līdz izlaidumam bija palikuši daži mēneši, nevienu klasesbiedru nepazinu.
— Kā iejutāties svešā vidē?
— Labi. Kad mācījos vidusskolā, ieguvu arī draugus, man patika klases kolektīvs. Audzinātāja Baiba Svenča bija stingra skolotāja, viņa mācīja angļu valodu. Mēs viņu lutinājām.
— Kādā veidā?
— Svētkos iepriecinājām ar dažādām dāvaniņām. Reiz uzdāvinājām akvāriju, un tajā bija tikpat zivtiņu, cik klasē skolēnu. Akvārijs stāvēja klasē, un piektdienās to kopīgiem spēkiem tīrījām. Taču katru reizi tīrot kāda mazā zivtiņa “pazuda”, reizēm aizpeldēja izlietnē. Kad klases salidojumā bijām pie skolotājas mājās, priecājāmies, ka akvārijs vēl arvien ir un tajā peld arī jaunas zivis.
— Vai angļu valoda tagad noder?
— Reiz Aizkrauklē angliski nācās runāt ar liecinieku, mēs labi sapratāmies. Policijas koledžā mums māca profesionālo angļu valodu. Lai teikto dokumentētu, tad gan ir jāaicina profesionāls tulks.
“Izbrāķē” redzes dēļ
— Kā kļuvāt par policistu?
— Tas ir diezgan garš ceļš. Brālēns dienēja profesionālajā armijā, un arī es jau no mazotnes gribēju tajā nokļūt, jo aizrāva viņa stāstītais par mežu un slēpņiem, tas šķita interesanti. Tolaik es nēsāju brilles, un mani neuzņēma redzes dēļ. Tādēļ iestājos Latvijas Universitātē, studēju psiholoģiju, jo šī joma mani interesēja, taču pirmā mācību gada laikā sapratu, ka tas man ir par grūtu — bija ļoti daudz jālasa angļu un krievu valodā, nespēju ar visu tikt galā. Pēc vidusskolas tā bija ļoti liela slodze, nebiju pieradis tik daudz un cītīgi mācīties. Studijas pārtraucu un apmēram gadu palīdzēju tēvam remontēt kravas automašīnas, strādāju mežā. Tad reģistrējos “bezdarbniekos” un ieguvu apsardzes darbinieka sertifikātu.
Iemācās celt
guļbūves
— Vai Nodarbinātības valsts aģentūra palīdzēja atrast darbu?
— Tolaik bija jauniešu prakses programma — gadu varēja strādāt kādā uzņēmumā. Strādāju Koknesē pie Daiņa Vingra, tad viņš vēl nebija domes priekšsēdētājs. Cēlām guļbūves — mājas, pirtis, lapenes.
— Kas ir vērtīgākais, ko ieguvāt?
— Disciplinētību — mūs mācīja, ka viss ir jāizdara laikā un labi. Dzirdējām arī skarbus vārdus.
— Apsarga sertifikāts nenoderēja?
— Pēc gada, ko nostrādāju Koknesē, kļuvu par veikala “Beta” apsargu Aizkrauklē. Sākumā bija interesanti, taču šajā darbā jauniem cilvēkiem nav izaugsmes iespēju. Kolēģis apsargs strādāja arī policijā, viņš pastāstīja, kur var mācīties, lai kļūtu par policistu, taču mēģināja mani no tā atturēt. Tomēr doma kļūt par policistu man vairs nelika mieru. Mēģināju iestāties Policijas koledžā, nokārtoju fiziskās sagatavotības normatīvus, taču mani atkal “izbrāķēja” redzes dēļ.
Jāņos brauc uz Viļņu
— Ko iesākāt?
— Sakrāju naudu un ar autobusu aizbraucu uz Lietuvu. Viļņā baltkrievu firmā “Novoje zreņije”, tulkojumā “Jaunā redze”, man veica redzes korekcijas operāciju. Tā notika tieši 23. jūnijā, Līgo dienā, un ilga kādas piecas minūtes.
— Latvijā tādas neveic?
— Veic, bet daudz dārgāk. Tajā dienā operēja 10 pacientu, septiņi no viņiem bija no Latvijas. Nākamajā dienā pēc operācijas biju ļoti apmierināts — vairs nevajadzēja ne lēcu, ne briļļu. Pēc tam mēģināju koledžā iestāties vēlreiz, un manu veselību pārbaudīja tie paši mediķi.
— Viņi bija izbrīnīti?
— Arhīvā bija saglabāts ieraksts, ka man ir redzes problēmas. Ārsti man pieprasīja izziņu, ka ir veikta redzes korekcijas operācija. Lūdzu, lai man tādu no Viļņas atsūta pa faksu.
Daudz var panākt
ar sarunām
— Policista darbs saistīts ar negācijām. Vai izdodas tās “neielaist” sevī?
— Manā pārziņā ir Aizkraukles “Purvciema” iecirknis. Konfliktus cenšos atrisināt mierīgi, sarunu ceļā, agresīvi noskaņotiem cilvēkiem mēģinu ieskaidrot un izskaidrot, cenšos izprast, ko viņi vēlas panākt, iejūtos viņu vietā. Ne jau vienmēr galvenais ir sodīt, tad rodas vēl lielāks naids un nepatika. Bieži vien ar sarunām var panākt daudz vairāk. Ģimeņu konflikti lielākoties rodas tādēļ, ka cilvēki neprot cits ar citu runāt, izstāstīt, ieklausīties.
— Noder arī psiholoģijas zināšanas?
— Noteikti. Psiholoģija man joprojām interesē, varbūt kādreiz atkal atsākšu studijas.
“Tu būsi arī
“Staburagā”!”
— Vai korī dziedat kopš skolas gadiem?
— Skolas laikā nekad korī neesmu dziedājis. Kad iestājos Policijas koledžā, nolēmu aiziet uz kora mēģinājumu, kur uzņēma jaunus dalībniekus. Koledžas kori vada Māra Batraga, viņa ir arī vīru kora “Staburags” diriģente. Māra Batraga mani noklausījās un sacīja, ka balss ir laba, bet vajag pastrādāt. Kad atklāju — esmu no Aizkraukles, diriģente noteica — tu būsi arī korī “Staburags”! Tagad aizņemtības dēļ koledžas korī dziedu retāk.
— Savu pirmo koncertu atceraties?
— Tas bija koncerts ļoti patriotiskās noskaņās Rīgā, Latviešu biedrības namā. Bija ieradusies arī eksprezidente Vaira Vīķe — Freiberga. Pirmajā gadā vēl šaubījos, vai korī dziedāt, bet pēc šī koncerta nolēmu, ka tas noteikti ir jādara. Kora mūzika interesē arvien vairāk, cenšos apmeklēt arī Valsts akadēmiskā kora “Latvija” koncertus Rīgā. Pagājušajā gadā Dziesmu svētkos pirmoreiz dziedāju Mežaparka lielajā estrādē. Šogad dziedāju Pasaules koru olimpiādes noslēguma lielkoncertā Mežaparkā.
— Kas no šīsvasaras koncerta visspilgtāk ir palicis atmiņā?
— Mēģinājumā vērienīgu priekšnesumu ar milzīgām bungām sniedza japāņu bundzinieki, tas man ļoti patika. Iedomājos, kā agrāk bija viduslaikos, kad karavīrus pavadīja bungu skaņas. Tikai žēl, ka noslēguma koncertā viņi lietus dēļ vairs nepiedalījās. Kad ģenerālmēģinājumā bija jādzied “Saule. Pērkons. Daugava”, sāka grandēt pērkons un stipri līt. Lietusgāzes nemitējās, un koristi sāka dziedāt “Bēdu manu, lielu bēdu”.
— Kas korī tā saista?
— Viss kopā — dziedāšana, diriģente, kolorīti koristi, kas prot radīt jauku, draudzīgu atmosfēru. Pēc darbdienas policijā tas ir labs “kokteilis”, ko izbaudīt. Korī dzied cilvēki, kuri kādreiz ir bijuši ietekmīgos amatos, interesantas personības, viņiem par daudz ko ir savs viedoklis.
— Ar ko izpelnījāties kora prezidenta pienākumu?
— Esmu diezgan čakls kora dziedātājs, mēģinājumus esmu kavējis tikai darba dēļ. Man patīk organizēt, palīdzēt, pirms koncertiem piezvanīt, atgādināt.
— Varbūt jums ir vēl kāda iecienīta brīvā laika nodarbe?
— Man ļoti patīk teātris. Ja ir iespēja, apmeklēju izrādes Dailes, Nacionālajā, Jaunajā Rīgas teātrī. Patīk lasīt vēsturiskos romānus, autobiogrāfijas.
Fascinē Blonska
personība
— Jūs gribētu kļūt par kāda policijas iecirkņa priekšnieku?
— Slikts tas kareivis, kurš negrib kļūt par ģenerāli. Tomēr, lai citus vadītu, ir ļoti daudz jāzina, tajā skaitā likumi. Daudzi domā, ka galvenie policista ieroči ir steks un rokudzelži, tomēr tā nav. Mani galvenie ieroči ir papīrs un pildspalva. Pēc koledžas pirmā kursa man uzdāvināja grāmatu “No ierindnieka līdz ģenerālim”, to izlasīju ātri. Grāmatā ir stāstīts par kādreizējo Latvijas iekšlietu ministra ārštata padomnieku ģenerāli Aloizu Blonski. Tā ir autobiogrāfija, kas mani ļoti aizrāva. Kad darbā ar kaut ko netieku galā vai neizdodas tik labi, kā esmu gribējis, palasu šo grāmatu. Tajā ietvertās atziņas mani iedvesmo, palīdz, pamāca, un es atkal varu turpināt strādāt. ◆
