“Staburaga” lasītāji zvana un stāsta, cik daudz baraviku šobrīd ir mežā. Katrs, kurš spēj kustēt un izbrīvēt laiku, cenšas nokļūt sēņu vietās un tikt pie dāsnajām meža veltēm. Mežā ir gan daudz sēņu, gan to vācēju. Diemžēl bieži vien viņi ir tik negodprātīgi, ka baravikas gan savāc, bet turpat izber līdzi paņemto produktu un dzērienu iesaiņojumu, citus sadzīves atkritumus. Tas ļoti apbēdinājis sunākstieti Silviju Pīrāgu, kura dzīvo meža tuvumā. Ieejot mežā mājas tuvumā, viņa ik dienu redz arvien jaunus sēņotāju atvestos “suvenīrus”. Vakarrīt viņa savas izjūtas pat uzrakstījusi dzejā un telefoniski savas vārsmas uzticēja “Staburagam”.
***
Zeme mana, mūsu!
Jel saki, kur ir tava sirds?
Vai dzīlēs dziļajās un pašā
vidū,
Vai tepat līdzās, blakus man?
Jau kuro dienu dzirdu tavus pukstus —
Smagus, klusi dunošus.
Šķiet, esi mazliet sasirgusi, sirds.
Jo pārāk smaga tava nasta —
Mūs visus pabarot un kopt.
Vairs nespēj galā tikt ar mēslu kaudzēm
Ikkatrā ceļmalā, ikkatrā meža takā.
Un tādēļ sāp tev, zemes sirds.
Man arī sāp, kad redzu mūsu mēslus.
Uz tavas miesas, brīnumjaukā mežā,
Starp baraviku puduriem —
Ak, Dievs, te aug pat pet-a pudeles!
Tas mantojums būs mūsu bērniem, mazbērniem?
Bet tava sirds — vai izturēs un pukstēt nepārstās?
