Apskaužami enerģiska, šķiet, ikvienu spēj iedvesmot, aizraut ar savu optimismu un entuziasmu. Ar savu viedokli par lietām, neatlaidīga, mērķtiecīga. Mazzalviete Anna Grenciņa — Grencione rada izbrīnu arī ar savām darbaspējām — viņa ir skolotāja divās skolās, masiere, deputāte un kopš šī pavasara arī kapu pārzine. Turklāt viņa ir māmiņa trim bērniem. Kā to visu var paspēt — par to pat Anna pati dažkārt brīnās.
Annas pelēkais autiņš godīgi ieripo “Kalnupju” pagalmā, un no tā izkāpj ģimenes dāmas. Anna, Annija un Ance pēcpusdienā aizvizinājušās uz Rīgu — skolas laiks ar joni nāk virsū, un, lai nepārsteigtu nesagatavotas, laikus jāpaspēj sapirkt nepieciešamo.
Mierīgi nevar
— Kādā summā iekļaujaties, sagatavojot bērnus skolai?
— Nedaudz vairāk kā 300 eiro. Tagad nav jāpērk darba burtnīcas, tas ļauj ietaupīt, tomēr abas meitenes ir vecumā, kad gribas pucēties. Nenormāli jāraujas, ja gribi te, laukos, dzīvot puslīdz sakarīgi.
— Strādājat tiešām daudz?
— Man ir nedaudz vairāk kā slodze Mazzalves pamatskolā. Divreiz nedēļā braucu uz 40 kilometru attālo Misas vidusskolu. Aizpagājušajā piektdienā kļuvu par diplomētu fiziķi, un tagad man ir trīs augstākās izglītības. Šogad septembrī būs desmit gadu, kopš strādāju skolā. Pirms tam bija privātbizness — mums bija mazs veikaliņš, bet pienāca lielveikalu laiki, un veikalu slēdzām. Nācās domāt, ko darīt tālāk, neesmu mājās sēdētāja. Zināju, ka Mazzalves pamatskolā vajag krievu valodas skolotāju, aizbraucu turp un teicu, ka gribu strādāt. Man bija vidusskolas atestāts un liela vēlme kaut ko darīt. Tā mierīgi nevaru, vajag visu uzreiz. Iestājos vienlaikus divās augstskolās — Latvijas Universitātē krievu filologos, bet Daugavpilī mācījos biologos — ķīmiķos.
Atbalsta “trakuma” izpausmes
— Kā to visu varat apvienot?
— Es arī dažreiz par to domāju… Tajā laikā dzīve pagāja mašīnā un skolās. Tad, kad aizgāju studēt, meitenes iemācījās gan plīti iekurināt, gan ēdienu pagatavot. Es nedēļu biju prom, vīram bija maiņu darbs. Priecājos, ka vīrs atbalsta visas manas “trakuma” izpausmes. Kad piedzima puika, ceturtajā dienā pārbraucu mājās no slimnīcas un sestajā dienā devos aizstāvēt maģistres darbu. Māris palika mājās ar sešas dienas vecu zīdainīti. Piecos gados pabeidzu abas augstkolas, iestājos Daugavpilī maģistrantūrā, pēc tam gadu mācījos doktorantūrā biologos, tomēr sapratu, ka tas nav domāts man. Dēls vēl bija pavisam maziņš, bija daudz jābrauc ekspedīcijās. Pametu doktorantūru un teicu, ka vairs nekad nemācīšos.
— Nekad nesaki “nekad”…
— Tieši tā! Tajā pašā vasarā, kad pametu studijas doktorantūrā, man piedāvāja mācīties masieru kursos. Man patīk viss, kas saistīts ar medicīnu, jo mamma bija mediķe. Tagad man ir savs masāžas kabinets, braucu arī pie klientiem uz mājām. Pēc stundām skolā dodos masēt un pēc septiņiem astoņiem vakarā “ieveļos” mājās. Man ļoti patīk masieres darbs, patīk redzēt rezultātu, ka cilvēks jūtas labāk. Brīvajās dienās, atvēlot laiku tikai masēšanai, kā astoņos rītā sāku, tā astoņos vakarā beidzu. Pavasarī klāt nāca vēl viens darbs. Tagad esmu arī Mūrmuižas kapu pārzine. Domāju, mājinieki, uzzinot, ka man ir vēl viens darbs, izdzīs no mājām. Vēl jau esmu zem jumta. Bet laikam palieku veca, jo pirmo reizi gaidīju atvaļinājumu.
Jābūt diplomātam
— Nu jau vairāk kā gadu esat arī deputāte, un, kā teicāt, šis ir pirmais sasaukums, kurā darbojaties. Vai jūtat, ka spējat ietekmēt lēmumus, ka jūsu viedoklī ieklausās?
— Tikai ar tādu domu — ka būšu deputāte, ja kaut ko spēšu ietekmēt — arī kandidēju. Debates, protams, ir visur, bet savu var panākt. Nevar karstu strēbt, ir jābūt diplomātam. Diskusiju karstumā izskanējušās frāzes nevajag uztvert personīgi, jānorobežojas.
— Grūti iedomāties, ka tik aizņemtā ikdienā atliek laiks pašai sev?
— Esmu cīrulis, ceļos pussešos un katru rītu nūjoju aptuveni trīs četrus kilometrus. Tad varu būt viena, sakārtot domas. Labākais ir tas, ka tad neviens nezvana, netraucē. Tas ir brīdis tikai man. Ja atliek laiks, lasu. Vienreiz dzīvē, braucot pie stūres, esmu lasījusi avīzi. Vienkārši bija ļoti svarīgi izlasīt tos trīs teikumus. Patīk dokumentāla, bet varu lasīt pat lubu literatūru. Dažkārt aizraujoša grāmata izkonkurē miegu līdz pat rīta gaismai.
Kas no viņas izaugs?!
— Kad pati mācījāties, nesagādājāt skolotājiem galvassāpes?
— Varētu teikt, ka es nemācījos, jo pietika ar to, ko dzirdēju klasē. Labi mācījos, bet biju sliktais bērns no pēdējā sola. Māti diezgan bieži izsauca uz skolu, jo man gadījās sakauties, salamāties ar vecākiem zēniem. Biju sava ceļa gājēja, dienasgrāmatu bieži piepildīja piezīmes. Piemēram: “Anna regulāri dod klasesbiedriem norakstīt mājasdarbus.” Savu nerātno dabu kompensēju, piedaloties visur, kur vien var, arī sportoju. Un šī iemesla dēļ manus “grēkus” nereti “atlaida”. Kad kārtējo reizi izskanēja sašutuma pilns jautājums: “Kas no viņas izaugs?!”, direktore Avota atbildēja: “Es jums saku, viss būs kārtībā.” Man patīk delveri un sliktie bērni. Ar viņiem viegli veidojas kontakts, un viņi man kā dadzīši līp apkārt. Tā gribas viņiem palīdzēt.
— Esat stingra skolotāja?
— Esmu prasīga. Špikot manās stundās drīkst, bet tikai tā, lai es nepieķeru. Tas nav nemaz tik vienkārši, jo špikošanas “tehnoloģijas” pārzinu. Ar bērniem ir interesanti, man viņi patīk, un es viņiem pieķeros. Varbūt vieglāk būtu neiedziļināties tik ļoti, nepieķerties… Dažkārt saka — bērns ir slikts, nepaklausīgs, taču iedziļinoties saproti, ka tā ir bērna reakcija uz pārdzīvojumiem. Ja pēc vairākiem gadiem, uz ielas satiekoties, bērns saka: “Čau, skolotāj!”, tad viss ir izdevies. Domāju, ka neesmu tipiska skolotāja ne vizuāli, ne kā citādi, manuprāt, manu profesiju nevar noteikt. Tiklīdz, uz mani paskatoties, varēs teikt: “Šitā ir “učene”, iešu no darba prom.
Ir svarīgi būt šeit
— Kā vērtējat mūsu izglītības sistēmu?
— Šobrīd tajā ir ļoti daudz nesakārtotu lietu. Manuprāt, padomjlaikos izglītības sistēma bija laba. Tagad tā ir “sašūpota” — kaut ko meklē, maina, kaut ko dara, taču tas viss negatīvi ietekmē skolēnu izglītības kvalitāti. Daļa skolotāju ir čīkstētāji, kuri “cepas aizkrāsnē”, bet neko nedara, lai reāli kaut ko mainītu. Tāda ķēķa revolūcijas situācija — kur tas der? Nav tik traki, ja dara, ja tikai sēž un “cepas”, tad gan viegli nav.
— Vai kādreiz ir ienācis prātā doties strādāt ārpus Latvijas?
— Uz ārzemēm nekad nebrauktu. Daudz kas Latvijā nav sakārtots, kaut vai sākt uzņēmējdarbību ir sarežģīti, dažkārt šķiet, ka valstij cilvēku nevajag. Ļaudis mums tādi nospiesti, reti smaida. Stāvu veikalā Ķekavā. Spīd pirmā pavasara saule. Apkārt drūmas sejas. Jautāju Mārim: kāpēc cilvēki nesmaida? Ir taču sestdiena, divas brīvas dienas priekšā! Viens tantuks man metas virsū: “Par ko te smaidīt? Dzīvokļi ir dārgi utt.!” un izlamā mani. Es viņai saku: “Mīļā tante, no tā, ka jūs būsiet drūma, dzīvokļi taču lētāki nepaliks.” Ja ir rokas, kājas, ir ģimene, esi vesels — vai tas nav iemesls smaidīt? Tomēr, lai kā te iet, es būšu tas cilvēks, kurš šo valsti pametīs pēdējais un lidostā izslēgs gaismu. Man ir svarīgi būt Latvijā. Un, ja vēlas puslīdz normāli dzīvot, tad tieši tāpat kā ārzemēs arī te ir daudz jāstrādā. Protams, dažreiz ir jāpiebremzē, un, ja pats nemāki apstāties, tad tevi apstādina. Ir bijuši notikumi, pēc kuriem skatījums uz dzīvi, lietām radikāli mainās. Un visi tie grūtumi, pārdzīvojumi iemācīja neuztraukties par sīkumiem. Pat vissmagākajos dzīves brīžos esmu optimiste. Tas noteikti palīdz.
Ātrums pret sliktu omu
— Jūs dzīvojat ļoti skaistā vietā — pa logu redzama Mēmele, otrā krastā Lietuva. Vai Mazzalve ir jūsu dzimtā puse?
— Esmu no Jelgavas rajona, satiku Māri, kurš Mazzalves pusē dzimis un audzis. Apprecējos un atnācu dzīvot uz šejieni, pēc tam “atvilku” šurp arī vecākus. Man vienmēr gribējies savu māju, un šī māja ir Māra un mans sapnis, kas nu jau divus gadus kā īstenojies. Ir ielikts milzīgs darbs, un beidzot ir vieta, kur patiešām jūtamies labi.
— Kopā ar ģimeni izdodas atpūsties?
— Paceļot patīk. Šogad uz Zviedriju aizbraucām. Citreiz ar savu autiņu pa Poliju, Lietuvu pabraukājam. Nākamgad aprīlī būs 20. kāzu jubileja. Kāzu dienā ar vīru vienmēr pazūdam divi vien. Tā ir diena tikai mums. Vīrs apsolīja, ka šoreiz “šausim” kaut kur tālāk. Forši būtu, ja varētu biežāk aizbraukt uz teātri vai labu koncertu.
— Esat optimiste, taču drūmuma mirkļi gadās katram.
— Tad man ir tādas zāles: iekāpju mašīnā, ieslēdzu skaļu mūziku — klausos visu, sākot no klasiskās, beidzot ar roku — un tad kārtīgā ātrumā kādu gabalu “nostiepju”. Adrenalīns ir uzņemts, mājās jau iebraucu priecīga, un diena var sākties. Ātrums nav tikai omas uzlabošanai, man arī ikdienā patīk ātri braukt. Nākamgad uz 40 gadu jubileju esmu “izčīkstējusi” moci. Iemācīšos kārtīgi stūrēt, lai varu ar moci braukt uz Rīgu. Kad sēžu sastrēgumā automašīnā un redzu, kā motociklisti izlavierē cauri visām tām garajām rindām, vienmēr domāju: es arī tā braukšu! Uz darbu skolā arī braukšu ar moci, protams, ja būs labs laiks. Un vēl es domāju, ka noteikti kādreiz braukšu senioru “gonkās”.
Vizītkarte
VĀRDS, UZVĀRDS:
Anna Grenciņa — Grencione.
DZIMŠANAS VIETA UN LAIKS:
Bauska, 1975. gada 21. jūnijs.
IZGLĪTĪBA: augstākā.
DZĪVESVIETA:
Mazzalves pagasta “Kalnupes”.
NODARBOŠANĀS:
ķīmijas, bioloģijas, fizikas
un krievu valodas skolotāja.
ĢIMENE:
vīrs Māris, bērni Annija, Ance un Rodrigo.
VAĻASPRIEKS: ātra braukšana.
HOROSKOPA ZĪME: Dvīņi.
