(1. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 22. augusta numurā.)
Tas bija laiks, kad visapkārt virmoja kara draudi. Un meitenes ieraksti atspoguļoja kara tuvošanās traģiku.
Pirmais ieraksts kalendārā:
5. aprīlis
“Izlaiduma akts skolā. Es saņēmu 1. šķ. diplomu. Vakarā mājās bija tētukam ar mammuku sudrabkāzas. Vakariņas ēdām es, mammuks, tētuks, Rasma, Saša un Mārtiņš.”
Aprīlī notika nelaime ar sešgadīgo Mildas brālīti Daini Māršavu. Skrīveru doktorāta pieredzējušais ārsts Nīgals viņu ik dienas gandrīz pusgadu uzraudzīja un ārstēja, bet slimība atkāpās lēni.
11. aprīlis
“Ķeļķu Cezors nokoda Dainīšam pirkstiņu ap pulksten puspieciem pēcpusdienā. Tūlīt es, tētuks un Dainītis braucām uz Skrīveriem pie Nīgaļa. Mājās atbraucām naktī pulksten 1. Dabūjām braukt katru dienu un pārdienu.”
Jāņu dienu ieraksti bija skanīgāki un mazāk skumji, meitene rakstīja par ziedu vainagiem, dziesmām un dejām līdz rīta ausmai.
Sētā ienāk karš
Vēl bija ieraksti par Mildas vecākā brāļa Jāņa Māršava pavadīšanu uz fronti. Pavadīja arī skolotāju Jāni Skaru un daudzus citus. Septembra sākuma ieraksti vēstīja par padomju karaspēka spiesto vāciešu atkāpšanos Talsu virzienā. Daugavas krastu zemnieku sētās ienāca karš, draudīgs nemiers, apšaudes no gaisa. Gāja bojā mierīgie iedzīvotāji, arī puisītis Dainis Māršavs, varbūtējais “Lejas Ziedu” mantinieks…
11. septembrī Milda ieraksta traģiskas rindas:
“Dainītis krita pulksten puspiecos pēc pusdienas. Pusastoņos ienesa, silītē ieliktu.”
Granātas šķemba nāvīgi ievainoja puisēnu. Kad šķind ieroči, arī nevainīgi bērni kā karavīri krīt.
12. septembris
“Aizgāja karaspēks. Ap pusdienu atbrauca Valduks. Mārtiņš uztaisīja zārciņu.”
13. septembris
“No rīta aptīrīja un ielika zārkā.”
14. septembris
“Dainīti paglabāja. Valduks arī bija bērēs.”
Dainis Māršavs guldīts Aizkraukles Vecajos kapos.
17. septembrī vācieši pavēlēja steidzami uz laiku atstāt mājas, līdzi ņemot nepieciešamo. Māršavi iejūdza pajūgu.
“Vakarā pulksten 5 latvieši ieņēma pozīcijas, un mēs izbraucām no mājām. Nakti pavadījām Līčos pie Zvirgzdiņa, pirmdienas rītā iebraucām Apsēnos.”
“Lejas Ziediem” pievienojās Panderi, arī citi zemnieki pajūgos, agrāk izbraukušie no citiem pagastiem.
No klintainietes Astrīdas Knokas atcerēm:
“1944. gada 9. augustā (tā diena man joprojām spilgtā atmiņā) melnos kreklos ģērbti vācu karavīri ar ieročiem rokās divu stundu laikā pavēlēja mājas atstāt. Centāmies patverties tālajās pļavās “Dziļatvaros” uz Odzienas pusi, bet nāca atkal žandarmi, nokļuvām Kurzemes katlā.”
Izveidojās skumja Piedaugavas pagastu zemnieku pajūgu ķēde.
Meitene Milda Māršava turpināja rakstīt bēgļu dienasgrāmatu.
Pieraksta bēgļu gaitas
23. septembris
“Vakarā ap 4 izbraucām no Apsēniem, nobraucām līdz Lēdmanes pag. Bitēnos pie Rubeņa palika Zelma. Mēs braucām tālāk.”
24. septembris
“Gulējām Rembates pag. Ārlēs.”
25. septembris
“Gulējām pusotru km no Tīnūžiem uz Rīgas pusi.”
26. septembris
“Gulējām Ulbrokas mežā.”
27. septembris
“Līdz pulksten 4 stāvējām turpat, tad braucām cauri Rīgai un ap pulksten 12 apmetāmies Kalnciema ielā.”
28. septembris
“Gulējām Babītes pag. pie Vec-Bļodnieku mājām.”
29. septembris
“Turpinot ceļu, kādus 2 km nobraucot, nogrieza, un šie aizgāja rakt tranšejas. Ap 2 izbraucām no turienes, pēc maza gabaliņa dabūjām stāvēt līdz 8, tad braucām, kamēr tikām 2 km viņpus Slokas. Ap pulksten vieniem naktī apmetāmies tur.”
30. septembris
“Braucām cauri Slokai, novirzīja pa jūrmalas šoseju. Bigauņciema priedēs uzvārījām pusdienu, paēdām un braucām tālāk. Tētuks ar Alfrēdu iegāja pie Meier jaunk. Nakti gulējām Klapkalnciema priedēs.”
Kalendārā ieraksti par bēgļu apstāšanās vietām, mijās pagasti, viensētas, ceļā satiktie kaimiņi, paziņas, tuvinieki. Lietainajā rudenī pajūgu brauciens bija smags un baismīgs. Ceļa malās — kritušie un sašautā tehnika. Pa laikam meitene raksturoja bēgļu grūto sadzīvi apmešanās vietās — šķūņos, mežā, ezeru krastos.
10. decembris
“No rīta ap septiņiem gāju uz Talsiem dziedāt. Netālu no Talsiem satiku Zentu. Viņa mani panāca ar zirgu. Laiks bija labs. Baznīcā nodziedājām, tad braucām mājās.”
Pēdējais ieraksts kalendārā:
11. decembris
“Strādājām pie sniega žoga pīšanas. Līdz pusdienai nostrādājām un tad nācām mājās.”
Mājās? Karš vēl nebija beidzies.
Jāizvēlas — kompensācija vai cita dzīvesvieta
Frontei atkāpjoties, Krievijas pārvalde pavēlēja bēgļiem palikt uz vietas līdz personu identifikācijai. Bēgot daudzi bija miruši, daudzi palikuši izpostītajās kurzemnieku mājās un iedzīvojušies. Visu noteica cilvēciska dzīvotgriba un mierpilnas ilgas. Līdz Otrā pasaules kara noslēgumam vēl bija tālu.
…Aizkraukliešiem kļuva zināms par paredzētajām izmaiņām Daugavas krastu teritorijās, par hidroelektrostacijas būvi. Bēgļiem bija dota izvēle: saņemt finansiālu kompensāciju par applūdinātajām saimniecībām un mājām un pašiem meklēt jaunu dzīvesvietu vai izmantot piedāvāto dzīvesvietu Kurzemes pagastos.
Jānis Panders atgriezās dzimtas mājās “Kalna Ziedos”. “Kalna Ziedus” izmaiņas Daugavas krastos neskāra, bet saimnieku sagaidīja ar baismīgu kara postažu un iznīcību un iekoptas zemes zaudēšanu. Atgriešanās mierlaika dzīvē uzvēla jaunas rūpes un pārdzīvojumus. Karš un bēgļu dzīves smagums sagrāva veselību. Jānis Panders līdz sirmam vecumam divvientulībā ar māsu Vilhelmīni Vabuli dzīvi vadīja “Kalna Ziedos”, blakus senai vēsturiskai vietai — pilskalnam un Daugavai.
Mājas pret solījumu izveidot muzeju
Pēc strēlnieka J. Pandera aiziešanas mūžībā Vilhelmīne Vabule “Kalna Ziedus” uzdāvināja valstij pret solījumu — izveidot muzeju. Jānis Panders atdusas dzimtajā smiltājā Aizkraukles Vecajos kapos.
Aizkraukles vēstures un mākslas muzeju, kas darbojas senās Panderu dzimtas mājās “Kalna Ziedos”, mazmeita Zenta Pandere, kavēdamās atmiņās, apmeklē bieži. Te ir pagājuši Zentas dārgākie dzīves mirkļi, tā ir jaunības laimes zeme.
(Turpmāk vēl.)
