Man laikam ir depresija. Ne jau tā vienkāršā, kas parasti ir slinkiem cilvēkiem, bet priekšvēlēšanu. Stundām sēžu istabā, bezmērķīgi skatos sienā un saprotu, ka visās vēlēšanās esmu pamatīgi izgāzusies. Vienmēr esmu izdarījusi it kā pareizo izvēli, bet nekā nespēju izrāpties no krīzes bedres. Jaunības neprātā balsoju par skaistākiem kandidātiem, vēlāk — par dāsnajiem, kas dalīja dāvanas, pēc tam — par bagātākajiem, tad — par daiļrunīgākajiem, bet ko lai es tagad daru?
Vakar beidzot izdomāju, ka balsošu par tādiem, kas spēs ieintriģēt ar kaut ko interesantu. Tad es atplaukstu, daudz smejos, līdz ar to manī vairojas C vitamīns, veidojas imunitāte pret slimībām, pie ārstiem nav jāiet, un manis dēļ tādu Veselības ministriju vispār var likvidēt. Es vienmēr ar baudu skatos un klausos Strīķes un Streļčenoka seriālu… Tādus vajadzētu arī Saeimā. Man šķiet, ka nākamajā noteikti vajadzētu darboties Sudrabai un Āboltiņai. Kā viņas villojās Dombura studijā! Un kā abas čugunu lēja! Tāda “metalurģiskā rūpnīca” nekad nenogrimtu kā “Liepājas metalurgs”.
Varētu balsot arī par kaut ko neparastāku, piemēram, partiju “Brīvība. Brīvs no naida, bailēm un dusmām”. To pļavā pie savas mājas dibinājusi kāda pareģe. Nu tas taču būtu forši — viņa jau iepriekš visiem pateiktu, kā būs. Deputātiem arī nevajadzētu laiku tērēt visādās plenārsēdēs, varētu tik pajautāt Virsmātei — tā sevi dēvē partijas dibinātāja.
Nebūtu jau slikti arī par Repši nobalsot. Rīt pārdošanā būšot Lato Lapsas grāmata “Grābeklis”. Ceru, ka tur es caurkritušo politiķi ieraudzīšu pavisam citādā — vīrišķīgā — gaismā. Grāmata būšot ar seksuālu piesitienu. Par kuru katru tādu vis neuzrakstīs.
