Pagājušajā nedēļā apritēja 25 gadi, kopš cilvēki visās trijās Baltijas valstīs sadevās rokās un izveidoja “Baltijas ceļu”. Šajā akcijā piedalījos arī es.
Bijām uz Bauskas šosejas, netālu no Ķekavas. To, kur un cik daudziem cilvēkiem vajag izvietoties konkrētā vietā, koordinēja Tautas fronte. Turp devos no bijušās darbavietas — uzņēmuma “Biolar”. Laboratorijas vadītājs aizveda mūs ar savu automašīnu. Viņš tolaik darbojās Tautas frontē un bija viens no tiem, kurš mēģināja veidot Latvijas Neatkarīgo komunistisko partiju, kas vēlāk pārtapa par Darba partiju un sociāldemokrātu organizāciju.
Cilvēki šajā ceļa posmā bija izvietojušies vienmērīgi — ne trūka kādā vietā, ne bija par daudz. Organizēšana notika ar radio starpniecību. Toreiz valdīja ļoti jauks un pacilāts noskaņojums. Baiļu un satraukuma nebija. Šīs izjūtas izpaudās trīs gadus vēlāk, kad notika augusta pučs. Tas gan manī vairāk raisīja adrenalīnu ar vēlmi kaut kādā veidā rīkoties.
Šodien daudzi atzīst, ka otrreiz vairs nepiedalītos šādā akcijā, jo ir vīlušies tajā, kas pēc tam noticis Latvijā. Acīmredzot cilvēki jau aizmirsuši pārtikas talonus, politinformācijas darbavietās un citas lietas. Kā labo viņi atceras to, ka viss bija lēts, taču ne jau visiem bija nauda, un arī veikali lielākoties bija pustukši. Protams, “svētki” bija biežāk: aizej uz veikalu — desa atvesta, nākamajā dienā — gaļa! “Ķieģelītis” un konservi bija vienmēr, bet cita gan nekā.
Grūti pateikt, vai šobrīd vēlreiz būtu iespējams “Baltijas ceļš”, jo, manuprāt, cilvēki vairs nav tik vienoti. Toreiz bija konkrēts mērķis, bet tagad katrs “sedziņu” velk uz savu pusi. Ja tajā laikā vienotība būtu saglabājusies ilgāk, iespējams, viss izvērstos citādi. Acīmredzot tas ir cilvēka dabā — domāt galvenokārt tikai par savam interesēm. Daudzi no Latvijas ir aizbraukuši, tomēr arī ārzemēs nav nekāda vieglā dzīve. Nedaudz pastrādāju Zviedrijā un biju laimīgs, ka varēju atgriezties mājās. Diskomfortu radīja ne jau zviedri, bet uz turieni aizbraukušie tautieši. Iespējams, citur tā nav un man vienkārši nepaveicās.
Pats neesmu darbojies Tautas frontē, bet iesaistījos LNNK aktivitātēs, arī izveidotajā Pilsoņu komitejā, bet tur drīz vien daži savas personīgās intereses izvirzīja augstāk par citām. Man tas nebija pieņemams, tāpēc no tā norobežojos. Man allaž bijusi svarīga Latvija, tās vēsture, tagadne un nākotne. Zinu, ka manam dēlam Jurim tāpat. Par šiem jautājumiem ģimenē daudz runājam. Atceros arī tēva Zelmāra, kurš dienēja vācu armijā, stāstīto. Tas, ko viņš piedzīvojis, ļoti atšķiras no tās propagandas, ko mums cenšas iestāstīt.
Ikdienā strādāju Pļaviņu HES apsardzē. Pats izvēlējos šādu nodarbošanos, jo tā saistīta ar jomu, kas mani allaž interesējusi. Ja gadi ļautu, noteikti strādātu militārajās struktūrās vai policijā. Savulaik darbojos zemessardzē, bet 1995. gadā no turienes aizgāju. Brīvajā laikā darbojos Aizsargu organizācijas 4. Jēkabpils aizsargu pulkā. Diemžēl arī aizsargos valda liela nenoteiktība. Ja pirms vairākiem gadiem kāds būtu stingri uzstājis, organizāciju pārņemtu valsts, un kārtība noteikti būtu lielāka. Tā vietā nodibināja zemessardzi, kas pēc struktūras ir aizsargu kopija, bet šī organizācija palika novārtā. Acīmredzot visās lietās nepieciešams viens vadonis, kurš stingri pasaka — tagad darīsim tā.
Cenšos iesaistīties jaunsargu aktivitātēs Pļaviņās. Ja ir laiks, dodos viņiem līdzi pārgājienos. Man tas patīk, un šī kustība noteikti ir vajadzīga. Es atbalstītu obligāto militāro dienestu, jo domāju, ka jauniešiem tas tikai nāktu par labu. Turklāt to obligāto dienestu, kāds bija padomju gados, nevar salīdzināt ar neatkarības laika armiju — jādien vienu gadu tepat Latvijā, un ir iespēja aizbraukt brīvdienās.
Daudz šobrīd runā par papildu līdzekļiem aizsardzības jomai. Tikai rodas iespaids, ka tajā primārās ir ekonomiskās intereses — kurš kuram izdevīgāk pārdos, nevis patiesi domājot par valsts aizsardzību.
Esmu ļoti aizņemts darbā, tāpēc politikai sekot līdzi daudz laika neatliek. Laikrakstus gan ikdienā cenšos pāršķirstīt. Šībrīža galvenā aktualitāte noteikti ir notikumi Ukrainā. Sākumā bija Gruzija, tagad Ukraina, vai vēlāk sekos Moldova, Baltkrievija vai kāda cita valsts? Cik ilgi Krievija iejauksies citu valstu dzīvē? Daudz kas šajā situācijā atkarīgs no pašiem ukraiņiem, arī viņi nav bez vainas, jo šajā valstī nebija kārtības.
Saistībā ar šiem notikumiem ekonomiskās sankcijas izjūt daudzas valstis. Tāpēc arī uzskata, ka pret Krieviju nevajadzēja būt tik striktiem. Tomēr līdzšinējā pieredze rāda, ka mēs tik un tā ciešam, ja Krievijā kaut kas notiek greizi, un nav pat vajadzīgs nekāds embargo. Domāju, ka ekonomiskās sankcijas pret Krieviju bija vajadzīgas, jo nepietiek vien pakratīt ar pirkstu. Ir jāliek saprast, ka tā nedrīkst rīkoties.
Latvijā tuvojas Saeimas vēlēšanas, bet šobrīd to vēl neizjūtu. Daudzas politiskās partijas sākušas priekšvēlēšanu kampaņu, bet reklāmas drīzāk kaitina, nevis palīdz izvēlēties, par ko balsot. Ja sarakstā būs pazīstami cilvēki, tad labāk atbalstīšu viņus nekā pilnīgi nezināmus vai jau līdz šim neveiksmīgos politiķus.
Vēl tikai nedēļa līdz 1. septembrim, kad sāksies jauns mācību gads. Arī manā ģimenē būs divi skolēni. Dēls mācīsies 11. klasē, un viņam jau jāsāk domāt par studijām. Savukārt meita būs pirmklasniece. Tā ka mums šis būs nozīmīgs laiks.
