Par Daugavu bieži domājam un sakām — Likteņupe. Īpašvārds. Skaists, saturīgs un stiprs. Mani leģendārais vārds “Likteņupe” iedvesmoja un aicināja stāstīt, uzklausīt atmiņas par konkrētu cilvēku dzīvi, vēsturi upes gleznainajos krastos. Senu paziņu aicināta, šopavasar tulpju ziedēšanas laikā ciemojos tālu prom no Daugavas — Kurzemē: Smārdē un Milzkalnē — pie Zentas Oses un Mildas Rekes. Abu paziņu dzimtas veidojušās pie Daugavas, Aizkraukles pagastā, un atbalso ne tikai savu dzimtu, bet arī teiksmaina novada vēsturi.
Ciemu dienas mums izvērtās par atmiņu “ceļojumu” dienām, papildinātām ar dokumentāliem, saturīgiem fotoalbumu krājumiem un atmiņu pierakstiem, atceroties senču stāstīto par dzīvi pie Daugavas.
Bijušajā vietā nebūvē
Albumi ir dzimtas enciklopēdijas, kas atklāj nezināmās vai aculiecinieku aizmirstās atmiņas par Pirmo un Otro pasaules karu, padomju laiku un mūsdienām. Vismazākais fotomirklis, papildināts ar liecinieku stāstījumu, ir daudzu tēmu savijums, izgaismo vēsturisku panorāmu, kas skar abu brālēnu — Jāņa Pandera un Jāņa Māršava — “Kalna Ziedu” un “Lejas Ziedu” saimniecību zemes, izpirktas no Aizkraukles muižas.
“Kalna Ziedu” ēkas izpostītas Pirmajā pasaules karā un nostāk uzbūvētas jaunas — pilskalna pakājē, ievērojot seno ticējumu — nebūvēt bijušajā vietā uz krāsmatām. Pirmajā pasaules karā Aizkraukles muižas ēkas bija sašautas un laika ritējumā nekad nav atjaunotas. Kara laika apšaudēs cietis plašais un koptais muižas parks, arī Daugavas piekrastē un terasēs iekārtotās zemnieku saimniecības. Gadiem ilgi aizkrauklieši glabāja nostāstus par muižnieci Annu fon Rautenfeldu un Heinriha fon Rautenfelda romantisko mīlestību pret istabeni — zemnieci Emīliju, kas attēlota Kārļa Jēkabsona romānā “Heinrihs Rautenfelds” (izdots 30. gados, atkārtoti izdots 1994. g.).
Strēlnieks pie zemes neatgriežas
“Kalna Ziedu” saimnieks Jānis Panders, izgājis Pirmā pasaules kara ceļus, skarbās strēlnieku dzīves skolots, atgriezies sievastēva mājās “Rikaskrogā” un izveidojis saimniecību tēva novēlētajos “Kalna Ziedos”. Jāņa Pandera valodu prasmes ievērojot, viņš dienesta laikā nosūtīts darbā strēlnieku štābā. Tā īsti pie zemes strēlnieks nekad vairs nav atgriezies un iegūto pieredzi izmantojis ierēdņa darbā pagasta valdē. Kā prasmīgs un izglītots saimnieks J. Panders iecelts par Aizkraukles pagasta valdes rakstvedi, bet viņa sieva Zelma pagasta valdē strādāja par darbvedi. Panderu ģimene ar divām meitām — Viju un Zentu — pārcēlās uz dzīvi muižas mājā, bet “Kalna Ziedu” saimniecību nodeva rentnieku pārvaldījumā.
Jānis Panders, pagasta iedzīvotāju ieredzēts, atkārtoti tika ievēlēts valdē. Senie aizkrauklieši atceras Pandera “ziedu laikus” un pagasta ekonomisku uzplaukumu — būvniecību, skolas darbību, kultūras dzīves virzību. Pagastā darbojās Dziedāšanas biedrība, Amatniecības un Piensaimniecības biedrība, darbojās jaunatnes kopas un pulciņi. Pagastā notika plaša saviesīgā dzīve, ar skolotāju aktivitātēm veidojās kultūras tradīcijas, kuras atbalstīja deputāti — turīgie saimnieki. Vēl tagad atceras valsts svētku un tautisku gadskārtu svinības, kuras plaši atspoguļotas fotoalbumos.
Bēdas un mīlestība
Panderu laimīgo ģimeni piemeklēja bēdas, dzīve bija pilna skumjām — 1938. gadā mūžībā aizgāja dzimtas dvēsele, saimniece Zelma Pandere. Atraitnim Jānim palika divas meitiņas: četrpadsmitgadīgā Zenta un tikai gadiņu mazā Vija (dzimusi 1937. gadā). Meitenēm visvairāk bija vajadzīga aprūpe, viedie mātes padomi un pieskārienu mīļums. Tas meitām tika atņemts. Tēvs nekad turpmākajos gados nav meitām meklējis pamāti. Jāņa māsa Vilhelmīne Gulbe — Vabule uzņēmās vadīt saimniecību un pieskatīt bērnus.
Dzīve ritēja savu gaitu. Meita Zenta Pandere beidza Aizkraukles skolu un bija aktīva, sabiedriska meitene, liela dziedātāja. Pēc skolas beigšanas telefonizācijas sākumos Latvijas laukos Zenta strādāja pagastā par telefonisti. Zenta sadraudzējās ar Jāni Osi, staltu puisi no kaimiņpagasta. Tēvs Jānis Panders neatbalstīja meitas izvēli un liedza Zentai tikties ar iemīļoto. Jaunieši satikās slepus “Kalna Ziedu” pilskalnā. Avotiņš, kas urdza senvietas pakājē, bija viņu cerēšanās vieta, mūžīgas mīlestības zvēresta liecinieks.
Leģionāra liktenis
Otrā pasaules kara tuvošanās pārtrauca sapņus par laimi. Jāņa gadi bija atbilstoši dienestam, un jaunieti iesauca vācu armijā. Jāņa Oša turpmākais liktenis bija līdzīgs kā daudziem iesauktajiem latviešu zēniem — leģionāriem: smagas kaujas ierakumos, ievainojums, gūsts Krievijā, tad Vācija, Zviedrijas lēģeris, mītnes zeme Anglijā… Tēvzeme palika aiz nepārkāpjamās robežas, bet Jānim atmiņā bija zvērests, dots Zentai pie pilskalna. Tomēr nekas nevarēja piešķirt atmiņām dzīvību. Laiks Anglijā ritēja mierīgi, bet Jānim neizdevās neko daudz uzzināt par Zentu, par Aizkraukli un Daugavu.
Vai Zenta atcerējās Jāni? Viņa apprecējās ar Frici Lagzdiņu un drīz šķīrās no vīra, pāragri nomira viņas vienīgais dēls Jānis Lagzdiņš (Jā-nis — vārds par godu Ošu Jānim?). Zenta smaidot stāsta, ka Panderu dzimtā tā ir sena tradīcija — dēlus saukt par Jāņiem…
Kāzas sirmā vecumā
Zenta dzīvoja tālu no Daugavas, Mērsragā, ticēja, gaidīja, klaušināja ziņas par Angliju. Pagāja gadu desmiti, līdz pienāca vēstule ar Anglijas pasta zīmēm — vēsts no tālās jaunības. Abu draugu satikšanās skanēja kā uzvaras dziesma mūžīgai mīlestībai, cerībai, laimei. Divu brīvu cilvēku kāzas bija neparastas: jaunais pāris rūpju vagotiem vaigiem un baltiem matiem, bet mīlestībā starojošām acīm. To apliecina fotomirkļi.
Ošu ģimene iegādājās plašāku dzīvokli Tukuma pusē — Smārdē, kaimiņos, Milzkalnē, dzīvo Zentas māsīca, arī vidzemniece no Aizkraukles Milda Reke. Dzīvoklī uz gaišās sienas glezna “Daugava”, māsīcu Zentas un Mildas dzimtās puses ainava. Dzīvokļa “ekspozīciju” papildina Zentas dzimtas svarīgāko cilvēku lielformāta portreti — vecāki Zelma un Jānis Panderi, vidū leģionāra formā vīrs Jānis Osis un dēls Jānis Lagzdiņš.
Kara brūces Jānim Osim dzija lēni un sāpīgi. Atgūtajam laimes laikam liktenis bija atvēlējis nežēlīgi maz gadu. Tikai divus. Zenta Ose savu Jāni guldīja Ošu dzimtas kapos Jumpravā.
Paraugsaimniecība “Lejas Ziedos”
Jāņa Pandera brālēns Jānis Māršavs būvējās un “Lejas Ziedos” veidoja savu paraugsaimniecību. Par to stāsta fotoliecības — ēku kopskati, saime, līdumi, sakņu un augļu dārzi, Daugava, tās gleznainā panorāma. Izveidoja draudzīgu ģimeni, auga dēli un meitiņa Milda. Gadu gaitā bērni tika izglītoti. Saimniece Anna Māršava nāca no Pārdaugavas — Sērenes pagasta “Šķietniekiem”. Darbīga, labestīga skaistule, apveltīta ar rokdarbu prasmēm un gaumes izjūtu darbā un ģimenē.
20. gadsimta 30. gados “Lejas Ziedu” lieliskie sasniegumi pievilka ne tikai ceļotājus, bet arī izcilus fotomāksliniekus — V. Upīti,
J. Sauli un daudzus citus, kuru “noķertie” kadri izdoti sērijās skatu kartēs. Piemēram, vēsturiskais uzņēmums ar saimnieku J. Māršavu lepnā pozā pie kravas mašīnas — pirmās no Aizkraukles pagastā iegādātajām. Mašīnu izmantoja arī tūrisma mērķiem, apceļojot Latviju. Māršavu meitiņas Anitas, Mildas Rekes mājās Milzkalnē ir daudz saglabātu relikviju, mantotu no mātes un atvestu no “Lejas Ziediem” pirms applūdināšanas.
Kalendārs
kā dienasgrāmata
Pārcilājot albumu kaudzīti, atrodam arī pa kādai grāmatai un avīžu lapai. Vērtīgs atradums ir “Kalendārs 1944. gadam”, izdots Rīgā. “Lejas Ziedos” kalendārs lietots saimnieciskiem ierakstiem. Piecpadsmitgadīgā pusaudze Milda īsi un kodolīgi atklāja 1944. gada aprīlī — decembrī notikušo.
(Turpmāk vēl.)
