“Grantskalnu” saimniece Astrīda Beikmane nesamulsīs un vārdus kabatā nemeklēs. Protams, prasme īstajā laikā paklusēt arī nepieciešama. Vai ar viņu viegli sadzīvot? Astrīda domā, ka viegli, ja jau bērni ar ģimenēm tā vien apkārt “cirkulē” un arī tagad, svinamdienās — 16. augustā vārdadiena un drīz
65. dzimšanas diena — jubilāri visi jau apciemojuši.
Katram savs stāsts
Astrīdai Beikmanei “Grantskalni” Mazzalves pagastā ir dzimtās mājas. Katram kokam te ir sava vēsture, piemēram, dzīvībaskoks pie pašiem mājas logiem, kas nelaiž sauli istabā, ir 1949. gadā mātes stādīts. Kad Astrīdas māte ieprecējās šajās mājās, no savas dzimtās sētas atnesa mazu stādiņu. Vai, piemēram, kastaņa pagalmā. Kokam īpaši skaists un kupls vainags, ko veidojusi govs. Izraka aku un, lai veldzes avots būtu ēnā, tai līdzās iestādīja kastaņu. Dzirdinot govi, brūnaļas mēle šad tad pamanījusies aizsniegt un noplūkt kociņa galotni. Interesants stāsts arī nesen tapušajam pagrabam, kam ideju dēls noskatījis Latgales pusē: pagrabs bijis izveidots no vecas mucas, kas apbērta ar zemi, tai izgrieztas “durvis” un veikta iekšējā apdare. Te, “Grantskalnos”, tas ir paliels konteiners, apbērts ar zemi, apjumts, nosiltināts. “Tā ideja no “plikas” fiksi tika “spalvaina”, un nu mums ir pagrabs, pagājušo ziemu izturēja godam, nekas nesasala,” stāsta “Grantskalnu” saimniece.
Visi bērni Latvijā
Verandā uz sola saskaitu četrus čību pārus un jautāju: vai četri mazbērni? “Gribēja gan, ka pietiks ar četriem! Nebūs vis, deviņi ir! Pagaidām pie manis viens “profesors” no visa bara, citi — kur nu kurš,” saka jubilāre. “Trāpās, ka visi deviņi sanāk kopā kādos svētkos.” Ar vīru Mārtiņu, kurš nu jau aizsaulē, izauklēti trīs bērni — Rita, Agris un Jānis. “Es ģimenē biju vienīgā, bet bērniem ar’ katram pa trim,” stāsta Astrīda. “Bērni visi iekārtojušies tā, ka pašiem maizei pietiek, mani “nedīrā”. Par laimi, pagaidām visi tepat Latvijā, neviens uz ārzemēm nav devies. Meita ir ainavu arhitekte. Jaunākais dēls beidzis Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultāti, meža nozarē arī darbojas. Otrs izmācījās par matemātikas skolotāju, bet strādā tirdzniecībā. Kā jau matemātiķis sarēķināja, ka ģimeni ar skolotāja algu neuzturēt. Kā saka: tēvam trīs dēli — divi gudri, trešais skolotājs. Ja grib bērnus pabarot, tad cits arods jāizvēlas.”
Pati jubilāre Saulaines tehnikumā savulaik izmācījusies par augu aizsardzības agronomi, taču strādāt profesijā nav iznācis. “Te bija saimniecība “Dzimtene”, tad mūs pielika pie “Ļeņina ceļa”, ko vēlāk apvienoja ar “Boļševiku”. Strādāju kolhozā, biju brigadiere, pēdējos gados, kad darbojās kolhozs, baroju teļus,” atceras Astrīdas kundze. “Deviņdesmitajos gados atguvām muižas laikos saimniecībai piešķirtos 18 hektāru, ar laiku saimniekojot piepirkām klāt, tuvu simt hektāriem būs. Esmu apslinkusi, vīra vairs nav, tāpēc lielāko daļu zemes iznomāju.”
Kam tie vīrieši domāti?
Darba lauku sētā netrūkst, ir trīs slaucamas govis, kūtī “sīceņi” — telēni, cūkas, vistas un truši. Vasarā mazbērni palīdz, bet lielākos darbus bērni padara, kaimiņi labi, izpalīdzīgi. Piens tiek pašu teļiem, cūkām, visiem garšo. “Govis slaucu divreiz, man taču arī brīvību vajag, sīkākus darbiņus kad padarīt, izklaidēties arī gribas,” teic “Grantskalnu” saimniece. “Iznāk jau šur tur aizbraukt, sestdien biju Krustpils saliņā, noskatījos izrādi “Vella kalpi”. Dēls aizveda. Man tiesību nav, bet kam tad vīrieši domāti? Uzsvilp un atbrauc. Aizkraukle, Jēkabpils, Rīga — izvēlamies kaut ko, kas mums interesē, un aizlaižam. Pavasarī bijām uz komēdiju “Divu kungu kalps” Nacionālajā teātrī. Nav jau tā, ka galīgi tupam mājās. Mūsu sētā ir tā — govs ir man, nevis es govij.”
Sakārtot šajā valstī vajag daudz ko — domā Astrīda Beikmane. Laukos jo īpaši svarīgs būtu sabiedriskais transports. No “Grantskalniem” līdz tuvākajai pieturai kādi septiņi kilometri. Labi, ja var kādam paprasīt, samaksāt par vešanu, bet kam rocība mazāka? Kaut kājām ej, ja nav sava auto. Ja vajag iepirkties, lielākoties brauc uz Aizkraukli. Rīko ciemā, novadā pasākumus, bet, ja nav kam palūgt, lai aizved, kā tad lai tiek? “Ir jau arī tā, ka dažu labu ar striķi uz pasākumu neaizvilksi, vari kaut helikopteru piedāvāt,” prāto jubilāre.
***
“Šausmīgi liela jubileja,” par, pašai negaidot, pienākušo gadu skaitu saka Astrīdas kundze. “ Ar svinēšanu īpaši neaizraujamies, atbrauc katrs, kad ir brītiņš. Pīrāgus necepšu, tos atbrauc un izcep bērni. Un es, godīgi sakot, labprātāk eju lauka darbos, stāvēt pie plīts nav mans vaļasprieks.”
