Kad Vītolu fondā lūdzu ieteikt kādu mūspuses stipendiātu, fonda pārstāve Vita Diķe nedomājot sacīja: “Mums ir ļoti brīnišķīga meitene Aina Linde, kura ir izmācījusies par pārtikas tehnoloģi un strādā “Liepkalnu” maizes ceptuvē Klintainē.” Vēlāk sarunā uzzināju, ka profesija ir iegūta pirms apmēram septiņiem gadiem, tomēr stipendiāte vēl arvien ir labā atmiņā.
Labdaris — viesnīcas īpašnieks
— Stipendiātu ir simtiem, bet jūs vēl aizvien atceras.
— Vītolu fondu šad tad apciemoju, lai vēlreiz pateiktu paldies, parunātos, pasacītu, ka esmu palikusi Latvijā, turpinu strādāt un viss ir kārtībā. Pēdējoreiz Vītolu fonda pārstāvjus satiku Viļņa Plūmes piemiņas stipendijas pasākumā Aizkrauklē. Tā kā esmu mācījusies Vecbebru tehnikumā, man ļoti interesanta un sirsnīga šķita dokumentālā filma par tās bijušo direktoru un Aizkraukles mēru Vilni Plūmi, tajā savu viedokli izsaka arī mani bijušie skolotāji.
— Vītolu fonds administrē daudz stipendiju. Kādu saņēmāt jūs?
— Viesnīcas “Radi un draugi” īpašnieka stipendiju. Studiju laikā piedalījos viesnīcas rīkotajā pasākumā, toreiz kopā sapulcējāmies visi šī labdara stipendiāti. Pirmos divus kursus studēju, ņemot kredītu, un šai stipendijai pieteicos tikai pēc tam.
Apgūst sešas ķīmijas nozares
— Kādēļ izvēlējāties pārtikas tehnoloģes profesiju?
— Jau tad, kad mācījos Odzienas pamatskolā, man patika gatavot. Pēc tam iestājos Vecbebru tehnikumā. Kad biju praksē kādā Rīgas restorānā, sapratu, ka vajag mācīties vēl, un sāku studēt Latvijas Lauksaimniecības universitātes Pārtikas tehnoloģijas fakultātē.
— Bija grūti?
— Pēc profesionālās skolas pabeigšanas tālākizglītības iespējas ir mazākas nekā pēc vidusskolas. Profesionālajā skolā audzēkņus gatavo darbam, nevis studijām augstskolā. Tomēr ir apziņa, ka iegūta profesija un jebkurā brīdī vari sākt darba gaitas, ja kaut kādu iemeslu dēļ studijas ir jāpārtrauc.
— Bet jūs taču augstskolu pabeidzāt.
— Bija daudz jāmācās papildus, jo vajadzēja apgūt eksaktos mācību priekšmetus, piemēram, fiziku, augstāko matemātiku, elektrotehniku, mikrobioloģiju, rasēšanu, celtniecības pamatus, sešas ķīmijas nozares — neorganisko, analītisko, organisko, bioķīmiju, fizikālo un koloidālo ķīmiju. Augstskolā ir vieglāk, ja vidusskolā ir pabeigta eksakto priekšmetu klase. Augstskolas laikā prakse katru gadu bija kādā no Latvijas uzņēmumiem, un pirms ceturtā kursa nokļuvu praksē “Liepkalnos”. Pēc tam bija iespēja tur sākt mācīties strādāt.
— Esat tagad to iemācījusies?
— Mācos vēl joprojām, decembrī “Liepkalnos” būs pavadīti septiņi gadi. Augstskola dod profesionālo ievirzi, bet speciālists top darbā. Visu laiku ir jāapgūst kaut kas jauns, kas nepieciešams ražošanas procesā, no kolēģiem mācos ražošanas organizāciju un arī cilvēciskās attiecības. Lai nepārņemtu rutīna un visu laiku būtu degsme darboties, nedrīkst justies tā, ka viss ir apgūts un tagad esmu gatava speciāliste. Esmu piedalījusies divos Vītolu fonda pasākumos, kuru devīze bija dzejnieka Imanta Ziedoņa vārdi — finiša nav un nebūs, ir tikai starts. Tas ļoti ir palicis atmiņā. Dzīvē allaž jātiecas saskatīt un īstenot ko jaunu. Sekoju līdzi savas augstskolas piedāvātajām mūžizglītības iespējām un mācos to, kas interesē. Piemēram, pabeidzu augļkopības, augļu un dārzeņu pārstrādes, vīna ražošanas kursus, tikos ar augstskolas pasniedzējiem un dažādu uzņēmumu speciālistiem, kuri atklāja savas profesijas noslēpumus. Satiekot kolēģus un pavisam svešus cilvēkus, uzzinu ko jaunu, kaut ko iegūstu no viņu personībām, cenšos mācīties labo, kas ir viņos. Tāpēc ļoti gribas apmeklēt dažādus kursus, tikties ar draugiem un radiem, arī Vītolu fonda pārstāvjiem, kuri pret mums, studentiem un augstskolu beidzējiem, ir ļoti pozitīvi noskaņoti. Viņi vieš pārliecību, ka arī mums pašiem ir jābūt tādiem, tad dzīvē viss labāk veiksies.
Darbs iemāca
racionāli domāt
— Ja nebūtu Vītolu fonda, jūs varbūt domātu citādi?
— Iespēja saņemt Vītolu fonda stipendiju manī radīja lielu pienākuma apziņu — ja esi ko lūdzis un ja kāds tev ir uzticējies, tad labi ir jāizdara savs darbs. Arī brālis Mārtiņš pirmajā kursā mācījās par studiju kredītu, bet pēc tam Vītolu fonds viņu ieteica “Ergo” stipendijai. Viņš absolvēja Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultāti, ieguva kokapstrādes inženiera profesiju un vēlāk pabeidza arī maģistrantūru. Šī fonda pārstāvji ar jaunajiem studētgribētājiem runā ļoti cilvēcīgi, nevis pēc Ministru kabineta noteikumiem, atbalsta dažādu profesiju izvēli, tas piesaista un iedvesmo. Tālākais ir pašu jauniešu ziņā, arī tas, vai viņi izvēlējušies pareizo dzīves ceļu.
— Pašai studējot spēki neizsīka?
— Ir jāsaprot — šodien pametīšu studijas, bet ko darīšu rīt? Būs jāstrādā. Tolaik laukos darba nebija, būtu jāstrādā Rīgā vai citā pilsētā, jāīrē dzīvoklis. Tā kā iepriekš biju vairākās praksēs, apzinājos, ka nav nemaz tik viegli nopelnīt naudu, lai segtu visus izdevumus. Studēšana un dzīvošana dienesta viesnīcā bija labāks variants. Man šķiet, ka daudziem studentiem, kuriem saknes laukos, ir lielāka motivācija ko sasniegt, sevi apliecināt, citi vēlas no laukiem pārcelties uz dzīvi pilsētā.
— Arī jūs vilināja pilsēta?
— Man bija divas darba prakses Jelgavā un trīs Rīgā, arī “Liepkalnos”, tas deva iespēju salīdzināt un saprast — ja visu dienu esi aizņemts darbā, vairs nav tik būtiski, kur tu dzīvo. Tomēr ir svarīgi, lai būtu sakārtota sadzīve, lai ziemā vakarā pēc darba vēl nebūtu jākurina krāsns un jāšķūrē sniegs. Tādēļ vasarā dzīvoju lauku mājās Vietalvā, bet ziemā — Aizkrauklē. Dzīvojot gan laukos, gan pilsētā, ir iepēja salīdzināt cilvēku ikdienu. Tas, ka pēc darba vairs nav jādomā par svarīgām sadzīviskām lietām, vairo dzīvesprieku. Tomēr laukos man ļoti patīk, tur ir labi kaimiņi, ar kuriem ir sirsnīgas attiecības.
— Jums ir autovadītājas apliecība?
— Jā, ir, un man bija motivācija to iegūt — kad dzīvoju Vietalvā un praksē strādāju “Liepkalnos”, dažreiz uz mājām braucu ar velosipēdu — ap 30 kilometru. Toreiz domāju — cik labi būtu braukt ar auto!
— Savu dzīvi stingri plānojat?
— Dienas un dzīves mērķim ir jābūt, tomēr cilvēki bieži vien īsto dzīvi atliek uz rītdienu. Domāju, ka tā ir sevis mānīšana, vajag katru dienu izdzīvot un baudīt mirkļus, emocijas, kas ir katrā brīdī. Protams, nav jau tā, ka ik dienu spīd tikai saulīte, bet ir jāprot dzīvot šodienā.
Eksperimentos paiet gads
— “Liepkalnos” iepriekš tehnologa nebija?
— Bija, bet Valmierā. Priecājos, ka man radās iespēja strādāt Klintainē.
— Maizes kvass radīts pēc jūsu receptes?
— Kvasu parasti ražo no iesala, bet uzņēmuma īpašniekam radās doma, ka to vajadzētu ražot, izmantojot rupjmaizi. Pētīju seno laiku receptes, izmēģināju dažādus variantus, produktu degustēja kolēģi Klintainē, Rūjienā un Valmierā, atsauksmes bija dažādas, un tā, paralēli ikdienas darbam eksperimentējot, pagāja apmēram gads, līdz izveidojām savu maizes kvasa recepti. To ražojam nelielos daudzumos, un realizācijas termiņš ir neilgs, jāglabā ledusskapī. Drīz, kad būs gatavi āboli, ražosim maizes — ābolu kvasu.
Lai iepatīkas tas,
ko dari!
— Vai izvēlētā profesija jums patīk?
— Augstskolas izlaidumā katram absolventam pasniedza mazu rupjmaizes kukulīti ar atšķirīgiem novēlējumiem. Man tas bija šāds: “Ja nevari dzīvē darīt to, ko vēlies, tad lai iepatīkas tas, ko tu dari!”. Es nezinu, vai man simtprocentīgi patika tas, ko izvēlējos, bet ir iepaticies tas, ko es daru. Ja kādam nepatīk tas, ko viņš dara, pašam jāpieņem lēmums un jāmācās kas cits, izvērtējot arī savu varēšanu. Ja kaut ko darīsi, iesi tajā virzienā, kur tevi vilina, tad arī iegūsi, ko vēlies. Gadās, dažs pabeidz vairākas augstskolas un apgūst dažādas profesijas, taču neviena nav pie sirds. Tad jāīsteno šis novēlējums. Katram jāiet savs ceļš. Jādzīvo ar apziņu — viss labais ir kā dāvana, nevajag justies nelaimīgam, ja kaut ko nav iespējams iegūt uzreiz. Ja jau pēc vidusskolas mums būtu viss, vairs nebūtu, pēc kā tiekties. Bet par to, kas ir labi un kas slikti, mēs varētu daudz filozofēt. Kas vienam šķiet labs, citam slikts, un otrādi.
— Ko jūs vēlētu topošajiem studentiem?
— Vēlēties būt studentam un dzīvot studenta dzīvi, būt pacietīgam, ejot savu izvēlēto ceļu, nebaidīties nezināt un vaicāt padomu, nebaidīties lūgt palīdzību. Bet, ja tomēr jūti, ka izvēlētais ceļš nav īstais — varbūt ir vērts iet līdz galam, lai nākamo dzīves posmu sāktu ar paša piedzīvotajām atziņām. Svarīgi ir atcerēties, ka tas, ko katrā dzīves posmā gūsi, būs ceļamaize tam, ko darīsi rīt. ◆
