Ārā tāda svelme, bet es bāla kā baznīcas svece. Un tikai tāpēc, ka sarāvies mans peldkostīms, kuru pērn par lielu naudu nopirku Rīgā. Šādā tādā man negribas rādīties pludmalē, bet kaut kur krūmos vienai sauļoties arī nav nekāda prieka.
Kad pēc atvaļinājuma ieraudzīju savu kolēģi, kura tik ļoti nosauļojusies, it kā nebūtu nomazgājusies pēc šokolādes SPA procedūras, nospriedu: kaut kas jādara lietas labā! Es arī gribu tāda būt. Laikam Visaugstais uzklausīja manu vēlmi, jo internetā ieraudzīju reklāmu: “Gribi ātri notievēt? Izpildi anketu, un mēs tev izstrādāsim ēdienkarti nedēļai!”. Tieši tas, kas man vajadzīgs. Zibenīgi izpildīju anketu, kurā pilnīgi atklāti visus savus konfidenciālos skaitļus (vecumu un svaru) uzticēju miesas labdariem. Taču anketas beigās parādījās uzraksts: lai reģistrētos, jāsamaksā 9,99 eiro. Tas man, pēcatvaļinājuma krīzē dzīvojošai, bija liels trieciens. Atmetu ar roku un apēdu pamatīgu speķa šķēli.
Nākamajā dienā manā pastkastītē bija iekritusi vēstule no kaut kāda Ziemeļvalstu daktera Ilvesa, kurš bija ļoti norūpējies, ka neesmu pabeigusi reģistrāciju. Skumji man bija, bet uz atgādinājumu atbildēju ar klusēšanu. Nākamajā dienā — atkal vēstule! Viņš rakstīja, ka man esot vislabākie rādītāji un vislielākās iespējas ātri notievēt. Un galvenais — viņš vēloties ar mani strādāt, tikai man jāpabeidz reģistrācija. Es viņam atklāti uzrakstīju: “Nekas neiznāks, nav naudas!”. Man šķiet, es tam dakterim tiešām esmu dziļi sirdī iekritusi, jo pēc nedēļas atkal saņēmu vēstuli. Apjautājās, kā man iet, un rakstīja, ka visi tie, kuri reģistrāciju veica līdz galam, nedēļas laikā notievējuši par 6 līdz 9 kilogramiem. Es viņam pastāstīju, ka man iet labi un aiz kreņķiem, ka nav naudas reģistrācijas pabeigšanai, esmu notievējusi par trim kilogramiem.
Nezin kāpēc dakteris man vairs neraksta. Nekas — es vēl kādu nedēļu pakreņķēšos un gan jau tad ielīdīšu arī savā peldkostīmā. ◆
