Aizkraukles vēstures un mākslas muzejā “Kalna Ziedos”, atzīmējot simtgadi kopš Pirmā pasaules kara, atklāta izstāde
“I pasaules karš Daugavas krastos”. Izstāde būs aplūkojama līdz oktobra beigām. Eksponēti gan muzejā esošie krājumi, galvenokārt fotogrāfijas, gan priekšmeti no Latvijas Kara muzeja.
Nāve bija ne tikai frontē
Ekspozīcijā uzmanību saista kareivju silueti cilvēka augumā, kas, izmantojot modernās tehnoloģijas, izgatavoti no senajām fotogrāfijām. Visi šie vīri reiz dzīvojuši un cīnījušies kaujas laukā. Varbūt tajā arī palikuši. Lielformātā izgatavota fotogrāfija, kurā redzama izpostīta saimniecība Aizkraukles pusē. Postaža, cilvēki gatavo azaidu, blakus luncina asti ģimenes uzticamais četrkājainais sargs. Bagātīgs fotomateriāls, dažādi dokumenti ļauj ieskatīties gadsimtu senos notikumos, kad pasaulē sākās militārs konflikts, kura virpulī ierāva 38 valstis, mobilizējot 73,5 miljonus vīriešu. Bojāgājušo skaits bija nepieredzēti liels. “Parasti akcentē tieši cīņās kritušos, bet kara ietekmi uz civiliedzīvotājiem vēsturnieki aktualizē tikai pēdējos gados. Karā bojāgājušo skaits precīzi nav zināms, jo daudzi cilvēki mira arī no bada, slimībām,” stāsta Lilija Jakubenoka, muzeja galvenā speciāliste, izstādes veidotāja. “Kara rezultātā izveidojās arī citāda Eiropas karte, kurā savas robežas iezīmēja daudz jaunu valstu, arī Latvija, Lietuva un Igaunija.”
Rindas 25 km garumā
Sēlijā, Daugavas krastos, arī vietā, kur ir Aizkraukles muzejs, bija aktīvā karadarbības zona. Viens no izstādē aplūkojamajiem priekšmetiem — durklis — uziets, nojaucot veco šķūni pie “Kalna Ziedu” mājām.
“Karš sākās 1914. gadā, bet Latvijas un mūsu apkaimes iedzīvotāji kara elpu sāka izjust gadu vēlāk. Strēlniekos jaunieši un vīri pieteicās ar entuziasmu, jo visi bija pārliecināti par vieglu uzvaru pār vāciešiem. Karš, kas ievilkās, visām pusēm sagādāja lielu vilšanos un lielus zaudējumus,” stāsta Lilija Jakubenoka. “Cik valdība lika, cik paši izlēma, saklausījušies briesmu stāstus par vācu armijas zvērībām, daudzi devās bēgļu gaitās. Bēgļu ceļi veda caur mūsu reģionu, arī te dzīvojošie pameta savas mājas.”
No Kurzemes un Zemgales novadiem austrumu virzienā devās ap pusmiljona cilvēku un vairāk nekā miljons mājlopu. Vislielākā bēgļu plūsma bija pie Jaunjelgavas un Jēkabpils pārceltuvēm, kur cilvēku rindas veidojās pat 25 kilometrus garas. Bēgļu gaitās devās arī daudzi mūsu reģiona iedzīvotāji. Krievijā bēgļi mitinājās stacijās, pat ziemā dzīvoja klajā laukā. Neorganizēja nekādu palīdzība, Krievijas varasiestādes nebija gatavas šādai situācijai. Trūkumā un epidēmijās nomira ļoti daudz cilvēku, īpaši mazi bērni un vecļaudis. Kopējais bēgļu skaits (vēlāk arī no Rīgas) tiek lēsts no 800 000 līdz 1 miljonam. Bēgļu situācija bija grūta. Latviešu inteliģence veidoja bēgļu komitejas. Pavisam tādu bija ap 260.
Paliek Polijas mežā
Krievijai iesaistoties karadarbībā, cariskajā armijā iesauca arī Latvijas iedzīvotājus. 1915. gada otrajā pusē sākās Latviešu strēlnieku bataljonu formēšana. Daudzviet Vidzemē, arī Skrīveros un Stukmaņos, organizēja brīvprātīgo pieteikšanos. Cara armijā iesauktie piedalījās smagās kaujās. Krievijas impērijas armija sākotnēji guva panākumus, bet valsts tehniskās un ekonomiskās atpalicības dēļ sāka ciest zaudējumus. Daudzi latviešu karavīri krita jau kara sākumā Polijā, pie Mazuru ezeriem un Augustovas mežā. Precīzu ziņu par bojāgājušajiem nav, aptuvenais skaits varētu būt 25 000. Tie bija vislielākie latviešu karavīru zaudējumi Pirmajā pasaules karā. Mūsu novadnieki bija to karotāju rindās, kas aizstāvēja Nāves salu un cīnījās Ziemassvētku kaujās.
Lielākie postījumi Daugavas krastos
Tagadējais Aizkraukles reģions bija viens no visvairāk cietušajiem Latvijas apgabaliem, vissmagākie postījumi bija pagastiem Daugavas krastos, jo tur bija frontes līnija. Pie Jaunjelgavas krievu karaspēks cieta lielus zaudējumus, bija daudz kritušo un ievainoto, bet vācu gūstā nokļuva 2400 karavīru. Jaunjelgavā nopostīja vairāk nekā 1000 ēku. Kokneses pagastā cieta puse saimniecību. Stipri izpostīja Sērenes, Seces, Staburaga, Daudzevas, Aizkraukles, Skrīveru pagastu, arī Gostiņus un Stukmaņus. Aizkraukles reģionā bojā gāja vairāk nekā 2000 karavīru. Visvairāk apbedījumu ir cīņu vietās Daudzevas, Jaunjelgavas, Staburaga un Seces pusē. Uz visiem laikiem novadu ainavu mainīja daudzie brāļu kapi, kuros mūžīgo mieru raduši visdažādāko tautību karavīri.
Daudzi palika kaujas laukā svešumā. Iršu vācu kolonijas iemītniekiem vāciešiem kara laikā bija sarežģīta situācija. Naids vērsās pret šiem cilvēkiem, daļu no viņiem izsūtīja. Daļa vāciešu bija lojāli pastāvošajai iekārtai un karoja krievu pusē pret saviem tautiešiem.
Pītie grozi — munīcijai
Eksponētie priekšmeti daudz stāsta par pašiem karavīriem. Dokumentēti arī gadījumi, kas apliecina, ka pat karš nespēj noslāpēt un iznīcināt romantiskas jūtas. Kāda apliecība izdota II dzelzceļnieku bataljona kareivim Nikolajam Ļebedevam par to, ka viņam atļauts doties laulībā ar bebrēnieti Emīliju Vaguli. Apliecībā uzsvērts, ka Nikolajs laulībā dodas pirmo reizi. Saglabājušās kara laika dienasgrāmatas, no patronām gatavotas šķiltavas, karavīru gatavoti gredzeni, kas atrasti kauju vietās Nāves salā. Pašu izgatavotas karotes ar iegravētiem iniciāļiem, datumiem. Mazliet savādi šķiet no klūdziņām pītie munīcijas grozi, ierasts, ka šāda materiāla darinājumus izmanto pavisam citiem mērķiem.
Franču ēdiens
izsalkušos neiekārdina
“Strēlniekiem visgaidītākais transports bija lauku virtuve, jo bieži nācās iztikt ar sausu maizi,” stāsta Lilija Jakubenoka. “Strēlniekam un vēlāk populārajam aktierim Ēvaldam Valteram ir atmiņas par to laiku. Ļoti izsalkuši vīri ieņēma pozīcijas, un tur bija arī ēdamais. Atverot konservus un ieraugot vardes, latviešiem vēlme ēst pārgājusi.” Attēlos redzams, ka, lai papildinātu trūcīgo maltīti, kareivji devās medīt ūdensputnus vai zvejot.
Aplūkojams arī krievu armijas karavīru medikamentu minimums, oficiāli saukts par “pretholeras aptieciņu”, tomēr galvenā nozīme tai bija cita. “Protams, arī holera ārstēta ar šiem medikamentiem, taču svarīgas šīs zāles bija citu infekcijas slimību apkarošanai,” teic speciāliste.” Karavīriem frontē sieviešu nebija, un aptieciņā bija medi-
kamenti, kas palīdzēja vai kam vis-
maz vajadzēja palīdzēt pret iegūtām kaitēm, ja bija gadījies saieties ar vieglas uzvedības sievietēm, no kurām “saķēra” ko lipīgu.”
Fotoliecību daudz
Karavīri mājiniekiem no frontes sūtīja tolaik modē nākušās pastkartes. Kādā pastkartē lasāms teksts: “Uz ežiņas galvu liku, sargāj’ savu tēvu zemi.” Vēl biežāk mājinieki saņēma fotogrāfijas. “Tā kā tolaik fotografēšana bija kaut kas jauns un moderns, fotoliecību par Pirmo pasaules karu netrūkst. Fotoaparāts bijis līdzi kaujās, jo ir bildes arī ar kritušajiem. Mājiniekiem bildes bieži vien sūtīja ar domu, lai paliek piemiņai. Ja nu neatgriezīsies,” stāsta Lilija Jakubenoka. “Kad veidojām izstādi par salīdzinoši neseniem notikumiem — Tautas fronti, tad gan ar fotomateriāliem bija daudz trūcīgāk.”
Jānis Švābe no Sunākstes uz sava foto rakstīja: “Sveiki, mani mīļie vecāki, brāļi un māsas. Nosūtu jums savu ģīmetni par dārgu piemiņu, un, ja arī man būs lemts uz kaujas lauka palikt, tad būs jums dārgas atmiņas no Jāņa. Sveiki, uz redzēšanos dzimtenē!” Atkalredzēšanās nebija. Tāpat kā simtiem, tūkstošiem citu jauniešu, vīru, viņš nekad neatgriezās mājās. Mūspuses kritušie apglabāti arī Brāļu kapos Rīgā, par daudzu kapavietām ziņu nav.
Plāksni glabā bēniņos
Pirmā pasaules kara kaujās, arī vēlākajās Latvijas atbrīvošanas cīņās, kritušo vārdi ierakstīti piemiņas plāksnēs baznīcās. Sērenē dievnama nebija, tāpēc piemiņas plāksni piestiprināja pagastnamā. Kad 1940. gadā ienāca sarkanarmieši, plāksni sadauzīja. To paņēma un savas mājas bēniņos daudzus gadu desmitus glabāja kāda vietējā sēreniete. Muzejs to savā īpašumā ieguva Atmodas laikā.
“Ja kara sākumu uzņēma pat ar sajūsmu, tad kara beigās visiem tas jau bija līdz kaklam. Karavīru, civiliedzīvotāju nāve, bads, sabombardētās, nodedzinātās saimniecības, izpostītās mājas, arī Aizkraukles muiža, Kokneses jaunā pils, Skrīveru pils gāja bojā kara laikā,” stāsta speciāliste. “Sākās krievu un vācu karavīru brāļošanās. 1917. gadā Stukmaņos fotogrāfijā saglabāts mītiņš pret karu. Tas, protams, nebija vienīgais. Cilvēki vienkārši gribēja dzīvot.” ◆
