Pašvaldības policijas darbinieku zvans pie durvīm un sacītais: “Jūsu tēvs ir slimnīcā. Bezpalīdzīgs un aprūpējams. Jums būs jāiesaistās un jāsedz izdevumi” — pilnībā šokēja kādas manas paziņas pieaugušo dēlu. Šokēja tādēļ, ka savu tēvu viņš nav saticis gadus trīsdesmit. Nekādu interesi par savu dēlu dzīves laikā viņš nav izrādījis. Izrādās, tādas situācijas nebūt nav retums. Gluži tāpat gadījumi, kad ģimenē valdījušas tik saspīlētas, varbūt pat vardarbīgas, attiecības, ka pieaugušie bērni nevēlas uzņemties rūpes par kādu no vecākiem.
Visbiežāk ar šāda veida problēmām saskaras tiesu, pašvaldību un sociālo dienestu darbinieki, pie kuriem vēršas tuvinieki, kas nevēlas segt tēva vai mātes aprūpes izdevumus.
Psiholoģe Madara Eglīte uzsver: “Savstarpējās bērnu un vecāku attiecības sāk veidoties jau no bērna dzimšanas brīža. Caur uzticēšanās un piesaistes veidošanos agrīnajā zīdaiņu vecumā bērnu—vecāku attiecību saikne būs ciešāka, bērnam pieaugot.”
Bērni daudz veiksmīgāk var izdzīvot attīstības vecumposmus, ja vecāki ir atsaucīgi, laipni un mīloši, kā arī stabili, konsekventi un prognozējami. Tieši apzināšanās, ka mūs mīl, ir neapstrīdams veselas dvēseles attīstības un līdzsvara priekšnoteikums.
Likums liek maksāt
Piemēram, Jelgavas pilsētas pašvaldības iestādes “Jelgavas sociālo lietu pārvalde” sociālās un medicīniskās aprūpes centrā pēc sociālās aprūpes pakalpojuma vēršas gan personas, kurām nav likumisko apgādnieku, gan tās personas, kurām ir bērni un mazbērni. 2014. gada pirmajā pusgadā ilgstošu sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas pakalpojuma saņemšanu ir pieprasījušas 34 personas. 18 personām nav likumisko apgādnieku, bet 16 personām ir likumiskie apgādnieki (laulātais, bērni, mazbērni).
Saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 8. panta pirmo un ceturto daļu klienta vai viņa apgādnieka pienākums ir samaksāt par saņemtajiem sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumiem, un, ja klients vai viņa apgādnieks nespēj samaksāt par sociālās aprūpes vai sociālās rehabilitācijas pakalpojumu, pakalpojuma izmaksas tiek segtas no pašvaldības budžeta.
Pašvaldības iestādē atzīst, ka sociālās aprūpes pakalpojumi ir maksas pakalpojumi, kurus pilnībā spēj apmaksāt neliels klientu skaits. 2014. gadā vienai personai vidējā mēneša uzturēšanās maksa ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās ir 457 eiro.
Arī psiholoģe piekrīt, ka tā jebkuram var šķist gana liela summa, bet, ja tā jāmaksā par cilvēku, ar kuru nevieno nekādas emocionālas saites, cilvēka apziņā tā liksies vēl lielāka. Tieši tas, ka nav nekādas emocionālās piesaistes, cilvēkam rada nevēlēšanos maksāt, jo nav iekšējas izjūtas, ka tam tā jābūt. Nav gadu gaitā izstrādājusies atbildība — tā ir mana mamma vai tētis, un man par viņu jāparūpējas.
Pakalpojumu ilgstošās sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā piešķir personām ar viszemākajām sociālās funkcionēšanas spējām. Bieži tie ir guļoši cilvēki, kuriem nepieciešama diennakts sociālā un veselības aprūpe, uzraudzība un citu personu atbalsts. Saņemot iesniegumu no personas, kurai nav likumisko apgādnieku, sociālais darbinieks novērtē personas vajadzības pēc sociālajiem pakalpojumiem, izvērtē iesniegtos dokumentus, ienākumus, nepieciešamības gadījumos palīdz personai saņemt trūkstošos dokumentus vai nokārtot citas formalitātes. Šajos gadījumos sociālās aprūpes pakalpojums personai tiek nodrošināts ļoti operatīvi, citreiz pat dažu dienu laikā.
Ņemot vērā to, ka sociālās aprūpes pakalpojumus pieprasa arī personas, kurām ir likumiskie apgādnieki (50% no visiem gadījumiem), bet personas ienākumi ir zemāki nekā noteiktā uzturēšanās maksa, sociālais darbinieks problēmas risināšanā iesaista arī likumiskos apgādniekus.
Civillikuma 188. pants nosaka, ka pienākums uzturēt vecākus un vecvecākus ir visiem bērniem. Ar vārdu “bērni” tiek saprasti gan bioloģiskie bērni, gan adoptētie bērni.
56% apgādnieku labprāt iesaistās problēmas risināšanā, sadarbojas ar sociālo darbinieku, laikus iesniedz izziņas par ienākumiem, lai sociālais darbinieks varētu izvērtēt apgādnieka maksātspēju, noteikt maksas daļu un nodrošināt personai sociālās aprūpes pakalpojuma saņemšanu. Ja klienta apgādnieks normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā atzīts par trūcīgu, par pakalpojumu maksā tā pašvaldība, kura ir pieņēmusi lēmumu par sociālās aprūpes pakalpojuma piešķiršanu.
No acīm prom,
no sirds laukā
Speciālisti atzīst, ka aptuveni 44% gadījumu apgādnieki neiesaistās problēmu risināšanā. Kā galvenie tiek nosaukti iemesli, ka viņi ir izbraukuši no Latvijas, dzīvo ārzemēs, kontaktus ar vecvecākiem neuztur. Labākajā gadījumā vecvecāki var nosaukt valsti, kur dzīvo mazbērni. Tāpat ir arī apgādnieki, kuriem ir atkarību problēmas, kuri nestrādā algotu darbu, kuriem nav noteiktas dzīvesvietas vai kuri ignorē likumus un sabiedrības ētiskās normas. Samērā bieži esot arī gadījumi, kad bērni, kurus vecāki nav audzinājuši un kuriem materiāli nav palīdzējuši, atsakās no sadarbības ar sociālajiem darbiniekiem un finansiālā atbalsta nodrošināšanas saviem bioloģiskajiem vecākiem. Mēdz būt arī situācijas, kad bērni ir apvainojušies uz saviem vecākiem vai vecvecākiem par to, ka tie viņiem nav uzdāvinājuši īpašumu — dzīvokli vai māju. Speciālisti tos dēvē par vissmagākajiem gadījumiem, jo apgādnieki nespēj un negrib iesaistīties problēmas risināšanā.
Nesaņemot nekustamo īpašumu, apgādnieki nereti dusmas, aizvainojumu un neapmierinātību projicē uz sociālo darbinieku, draudot un emocionāli terorizējot. Lai nodrošinātu personai pakalpojuma saņemšanu, sociālie darbinieki vairākkārt vēršas pie apgādniekiem, aicina uz sadarbību, informē par pakalpojuma piešķiršanas kārtību un samaksu, cenšas samierināt konfliktējošos radiniekus. Tas ne tikai paildzina sociālās aprūpes pakalpojuma sākšanu, bet arī sagādā nevēlamus pārdzīvojumus pašai personai. Tieši šo sarežģīto gadījumu skaits ar katru gadu pieaug. Visbiežāk personai pakalpojums tiek nodrošināts neatkarīgi no apgādnieku attieksmes un uzvedības, jo ir draudi personas veselībai un dzīvībai. Šajos gadījumos pakalpojuma apmaksu nodrošina pašvaldība un vēršas tiesā, lai piedzītu samaksu par sniegto sociālās aprūpes pakalpojumu vecākiem un vecvecākiem.
Rūpēšanās
jāpierāda
Strīdus par uzturlīdzekļiem vecākiem vai vecvecākiem izšķir tiesa. Tiesa arī būs tā, kas bērnu var atbrīvot no pienākuma uzturēt vecākus vai vecvecākus. Šādā gadījumā tiesai jākonstatē, ka vecāki vai vecvecāki bez pamatotiem iemesliem izvairījušies pildīt savus pienākumus pret bērnu. Pierādīšanas pienākums šajā gadījumā gulsies uz bērnu, kuram nepieciešami neapšaubāmi pierādījumi, piemēram, spriedumi par aizgādības tiesību atņemšanu, vēršanās pie tiesu izpildītāja vai Uzturlīdzekļu garantiju fonda uzturlīdzekļu nemaksāšanas dēļ, bāriņtiesas, sociālā dienesta protokoli un lēmumi, kuri apliecina faktisko situāciju ģimenē attiecīgajā laikā. Protams, vecāki vai vecvecāki arī var iesniegt pierādījumus tam, kas apliecinātu pretējo, ka viņi ir rūpējušies par bērnu, piemēram, iesniedzot tiesai maksājumu dokumentus, bankas izdrukas, kuras apliecina, ka viņi bērnam ir maksājuši uzturlīdzekļus.
Tā kā normatīvajos aktos nav noteikts ne uzturlīdzekļu apmērs, kāds maksājams vecākiem vai vecvecākiem, ne laiks, cik ilgi ir maksājami uzturlīdzekļi, ne vecums, no kura vecāki vai vecvecāki var prasīt uzturlīdzekļus no bērna, strīdus gadījumā to nosaka tiesa samērā ar katra bērna mantiskajām spējām un ienākumiem.
Civillikuma 188. panta trešā daļa paredz, ka mazbērniem jāuztur katrs no vecvecākiem, ja to nevar pēdējā laulātais un bērni. Strīdus gadījumā tiesai ir jāizvērtē arī iespēja kāda no vecvecākiem laulātajam vai bērniem pašiem viņu uzturēt.
“Diemžēl šāda vecāku un bērnu nespēja saprasties un meklēt ceļu uz risinājumu nav retums. Kārtējo reizi var secināt, ka emocionālais kontakts starp bērnu un vecākiem ir pamats bērnu un vecāku attiecībām un tas tiek ielikts jau bērnībā,” atzīst M. Eglīte. ◆
