Kad mēģinu formulēt, ar ko šobrīd nodarbojas vietalvietis Uldis Ērglis, piemērotākais, kas nāk prātā, — viņš ir savas mājas saimnieks. Būt par to nav ne privilēģija, ne bezizeja, bet gan realitāte daudziem nelielu apdzīvoto vietu iemītniekiem, kuri cenšas saglabāt savu lauku viensētu. Saliekot kopā horoskopus, kas raksturo Ulda dzimšanas laiku, viņš esot nedaudz sapņotājs, utopists un tomēr reālists.
Katram darbam cita diena
— Teicāt, ka strādājat no rīta līdz vakaram, tikai algu par to nemaksā. Ar ko nodarbojaties?
— Platība ap māju plaša, un zāle jānopļauj. Pēc tam patīkami pašam un arī tiem, kuri brauc garām. Tas man aizņem divas dienas. Viena diena nedēļā jāpavada pie bišu saimēm — jāraugās, vai viņām pietiek darba, vietas, vai negrasās spietot. Arī citās dienās ir, ko darīt.
— Cik šobrīd ir bišu saimju?
— Ap 15. Tas ir vaļasprieks. Kāds bitenieks, kurš ar to pamatīgi nodarbojas, atzina, ka bites nav bizness, bet dzīvesveids.
— Kāda šogad būs medus raža?
— Ir bijuši gadi, kad līdz Jāņiem stropos ir tukšums, bet šoreiz otrādi. Sākās vēsums, un atkal nekā. Tagad bitītes strādā. Pārāk bagātīgas ražas jau nebūs. Tiem, kuriem stropi tuvāk ziedaugu laukiem, noteikti būs vairāk. Es nekur bites nevedu, un viņas ganās apkārtnes pļavās.
Traktora rūkoņu
nomaina vēja šalkas
— Kāds laukos ir skats uz dzīvi?
— Es jau esmu utopists un optimists, tomēr saprotu, ka ar to saimniekošanas veidu, kāds Latvijā ir tagad, mūsu valdība ir nonākusi “auzās”. Tepat pāri ceļam iepretī manai mājai ir kādreizējā Bites pienotavas ēka, kas celta 1927. gadā. To būvēja, jo Vietalvā esošā nespēja ar visu tikt galā. Kad arī šī vairs nespēja pārstrādāt visu pienu, tad cēla pienotavu Odzienā. Vismaz tā man vectēvs stāstīja. Tagad vairs nav nekā — tikai noplukusi ēka. Pamazām arī pārējo likvidē. Reiz dzirdēju kādu politiķi sakām — aizmirstiet, ka darbs mums būs tur, kur dzīvojam. Tas būs pie lielajām pilsētām. Vai tas nav absurds? Kādreiz Vietalvā bija vairāki uzņēmumi, bet tagad… Arī mājas paliek arvien tukšākas. Savulaik līdz pat vēlam vakaram apkārt rūca traktori — kāds ara, sēja, kūla, vāca sienu, kaut ko veda. Tagad dienas vidū var dzirdēt tikai, kā vējš kokos šalc. Negribu čīkstēt par dzīvi, tomēr nevaru staigāt ar “rozā brillēm” un teikt, ka viss ir kārtībā. Latvijai vajag saimnieku. Skatos latviešu filmu “Pie bagātās kundzes”, un līdzība ar šodienu ir acīm redzama.
Piena un krējuma upes krastos
— Esiet vietalvietis?
— Piedzimu Rīgā, bet no mazotnes dzīvoju Vietalvā, kad mamma uz šejieni pārcēlās pie saviem vecākiem. Esmu izpētījis, ka mana dzimta te mīt jau vismaz no 16. gadsimta. Manam vectēvam bija divas mājas. Vienā tepat netālu dzīvo brālis, bet šajā, kur tagad mītu es, savulaik bija veikals, ko vectēvs ierīkoja, kad pretī uzcēla pienotavu. Vēlāk šo māju viņam atņēma un vectēvu izsūtīja uz Sibīriju. Pēc atgriešanās viņš vispirms atguva vienu ēku, bet vēlāk mēs — otru. Šīs mājas nosaukums bija “Bites”, tāpat kā apkārtējiem īpašumiem un šai apdzīvotajai vietai. Kad ienācām te dzīvot, pārdēvējām māju par “Mežmaļiem”, tāds ir manas mātes jaunības uzvārds. Cik esam varējuši, tik atjaunojām un kopām.
— Iznāk, ka savulaik dzīvojāt piena un krējuma upes krastos, kad Bitēs vēl bija pienotava?
— Tā laikam bija. Agrāk katram pašam mājās bija gotiņa, līdz ar to piens un krējums. Tomēr pienotavā allaž varēja nobaudīt tādu produktu kā tīrkultūra.
Nākotne miglā
— No Vietalvas tālāk dzīve nevilināja?
— Skolu beidzot, apguvu mežsarga profesiju un pēc dienesta armijā meklēju darbu Vietalvā savā profesijā, bet tobrīd tāda nebija. Kur tālāk iešu? Uzaicināja Vietalvas saimniecībā par galdnieku. Es teicu, ka neprotu, bet man atbildēja, ka gan jau iemācīšos. Vēlāk aizsūtīja ražot siena miltus, bet tur man nepatika, un es pieteicos darbā par traktoristu. Bija arī citi darbi. Vēlāk strādāju karjerā “Veseta”. Vienubrīd man bija arī sava zemnieku saimniecība. Tomēr drīz vien sapratu, ka tas nav izdevīgi, un likvidēju, jo par saražoto produkciju ļoti maz maksāja. Toreiz es “izlēcu” no tā vagona, un tagad saimniecību no jauna veidot vairs neatmaksājas.
— Jums tomēr ir svarīgi saglabāt un turēt kārtībā šo māju un vietu, nevis doties projām labākas dzīves meklējumos?
— Te es esmu “ieaudzis”. Savulaik mums bija dzīvoklis centrā, bet tur dzīvot ir grūti. Laukos var justies brīvāk.
— Vai jūsu iesākto kāds turpinās?
— To nevar zināt. Esmu bagāts, jo man ir četri bērni un četri mazbērni, bet šobrīd te esmu viens. Savulaik, kad lielie skatuves mākslinieki svinēja savas apaļās jubilejas, parasti vispirms pateicās partijai un valdībai, tikai tad sekoja pateicības vārdi kolēģiem un citiem sveicējiem. Arī man jāsaka “paldies” valdībai un partijām, ka esam tik tālu — savā zemē nevaram nopelnīt, lai izdzīvotu, un jābrauc projām. Puse bērnu dzīvo Rīgā, pārējie ārzemēs. Arī sieva šobrīd ir spiesta būt projām no mājām. Tā ka dzīvojam ļoti interesantā laikā. Vai labāk, grūti pateikt, bet interesanti ir gan. Redzēs tikai, kā tas beigsies.
Palīdz humors
— Sapratu, ka jums svarīga dzimtas vēsture.
— Vectēvs, kurš nodzīvoja garu mūžu, daudz stāstīja gan par Vietalvu, gan saviem piedzīvojumiem. Viņam ļoti patika zirgi, un viņš piedalījās arī jāšanas sacensībās. Viņam savulaik bijusi tāda neliela auguma ķēvīte. Viņas mugurā sēžot, pašam kājas sniegušās gandrīz līdz zemei. Viņam neatļāva ar to zirgu startēt kādās sacīkstēs Sausnējā. Viņš nepalika atbildes gājienu parādā, bet, sagaidījis pārējos dalībniekus pusceļā, ar ķēvīti rikšojis pa priekšu. Līdz ar to pirmais sasniedzis finišu — lente pušu, uzvaras maršs skan un ziedi birst. Kad atjāj īstie uzvarētāji, ceremonija jau galā, bet vectēvs prom. Patika viņam kādu joku izspēlēt. Daudz viņš saņēmis arī uzslavu par darbu.
— Nav grūti vienam pašam?
— Vasarā darba pietiek. Esmu iesaistījies Vietalvas dramatiskajā kolektīvā. Tā ir kā atslodze dvēselei. Ar izrādēm esam bijuši apkārtējos novados. Ja patīk pašam un citiem, tad viss kārtībā. Reiz aktieris Uldis Dumpis teicis, ka tā teātra spēlēšana ir viena lustīga lieta, ja vien teksti nebūtu jāmācās… Lomas man bijušas dažādas, arī galvenās. No visa pa drusciņai. Man patīk humors, anekdotes stāstīt. Pēdējā, ko atminos, labi raksturo mūsu šodienas situāciju: satiekas divi draugi un viens otram jautā, kā veicas? Viens atbild — lieliski, viņam viss esot šokolādē! Otrs atbild, ka vismaz krāsa viņam arī tāda pati… ◆
