(1. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 15. jūlija numurā.)
Vilnis Vietnieks,
publicists
Pastaigāties priežu silā Eduards Blūms varēja līdz pat vakaram, jo viņa sieva Minna, bērni Valdis, Velta un Tija ciemojās “Vilcānos” pie Minnas vecākiem.
Ejot pa Lielzalves priežu sila takām, Eduards Blūms atcerējās un pārdomāja savas dzīves nodzīvoto posmu, apsvēra nākotnes perspektīvas.
Ievēl par draudzes ķesteri
Skolotājs Blūms Lielzalvē bija ienācējs. Viņš piedzima 1860. gadā zemnieka ģimenē netālu no Cēsīm. Ar centību jauneklis ieguva tiem laikiem pietiekami labu izglītību. Pagastskola, apriņķa skola,
J. Cimzes skolotāju seminārs — tāds bija Eduarda Blūma izglītošanās ceļš. Pateicoties muzikālajām dotībām, seminārā viņš iemācījās spēlēt klavieres un ērģeles, pilnveidoja vijoles spēli un kora diriģēšanas iemaņas.
Pēc J. Cimzes skolotāju semināra absolvēšanas Eduards Blūms strādāja par mājskolotāju vairākās labi pārtikušās ģimenēs. Ap 1889. — 1890. gadu viņš dabūja skolotāja darbu Lielzalves pagastskolā, bet vēlāk pagasta valde Blūmu ievēlēja par pagastskolas pārzini.
Lielzalves evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs vācbaltietis Roberts Heinrihs Karls Rozenbergers ievēroja jaunā skolotāja muzikalitāti un uzaicināja viņu par ērģelnieku Lielzalves baznīcā. Vēlāk baznīcēni draudzes sapulcē, protams, ar mācītāja Rozenbergera piekrišanu, Eduardu Blūmu ievēlēja par draudzes ķesteri. Šis amats deva Blūmam tiesības mācīt ticības mācību vietējā pagastskolā. Pagasts Eduardam Blūmam nodeva pagastam piederošo ķestera dzīvojamo māju netālu no baznīcas.
Apprec bijušo
skolnieci
Lielzalvē skolotājs Eduards Blūms 31 gada vecumā nodibināja ģimeni.
Pagastskolā mācījās Lielzalves pagasta “Vilcānu” māju saimnieku Miķeļa un Mares Dambrānu vecākā meita Minna. Viņa bija viena no skaistākajām pagasta jaunavām, liela dziedātāja ar skanīgu balsi. Vecākās paaudzes zalvieši zināja stāstīt, ka Minna viena pati varējusi Lielzalves baznīcu piedziedāt.
Jaunais skolotājs ieskatījās savā bijušajā skolniecē, jo Minna dziedāja baznīcas korī, kuru vadīja Eduards Blūms. 1891. gada 22. septembrī mācītājs Rozenbergers Lielzalves baznīcā viņus salaulāja. Minna Blūma bija 14 gadu jaunāka par savu vīru Eduardu.
Pēc kāzām Blūmu ģimene apmetās ķestera mājā. Plaušu tuberkuloze šajā laikā Eduardu nemocīja, bet acīmredzot tā progresēja slēptā veidā. Veselības likstas Blūmu ģimenē sākās pēc bērnu piedzimšanas.
Trīs bērni dzimst
veseli
1893. gada 23. janvārī Minnai piedzima pirmais dēls, kuru vecāki nosauca par Austri. Nākamajā gadā jaunajā ģimenē radās meita Milda. Taču abi bērni viens pēc otra nomira.
Ārsts, kurš ārstēja abus bērnus, pēc Mildiņas nāves no viņas ķermeņa paņēma analīžu paraugus un smadzeņu šķidrumā konstatēja Koha baciļus. Abu bērnu nāves cēlonis bija skaidrs — tuberkulozais galvas smadzeņu iekaisums.
Ārsts nelikās mierā. Viņš pārbaudīja abu vecāku veselību. Minna bija vesela, bet Eduardam ārsts atklāja plaušu tuberkulozi.
Taču bērni Blūmu ģimenē turpināja dzimt. 1895. gada 18. janvārī piedzima dēls Valdis, 1896. gada 28. novembrī pasaulē nāca meita Velta, bet jaunākā meita Tija dienas gaismu ieraudzīja 1898. gadā. Paldies Dievam, bērni piedzima veseli un auga dūšīgi.
Pārtikuši
un laimīgi
Arī materiālajā ziņā Blūmu ģimene bija pārtikusi. Eduardam Blūmam kā pagastskolas pārzinim pagasts maksāja labu algu un piešķīra bezmaksas lietošanā vairākus desmitus hektāru zemes. Skolas pārzinis zemi izrentēja Upīšu ģimenei, kura dzīvoja vecās skolas piebūvē. Kā rentes maksu Blūmi no Upīša saņēma lopkopības un zemkopības produktus un medu.
Nelielu atalgojumu Eduards Blūms dabūja par ērģelnieka un ķestera darbu. To maksāja Lielzalves evaņģēliski luteriskā draudze.
Lielzalvieši Eduardu Blūmu augstu vērtēja un cienīja. Pagasta valde, draudzes mācītājs Rozenbergers bija apmierināti ar skolas pārziņa un ķestera darbu.
Arī nākotnes vīzija Eduardam Blūmam bija skaidra. Galvenais uzdevums — rūpes par savu veselību, tad arī darbi veiksies, ģimene būs laimīga un bērni augs.
Pēc vairāku stundu pastaigas Lielzalves silā skolas pārzinis Blūms atgriezās mājās.
Jauns, bet ar literāta pieredzi
Ar Lielzalvē līdz tam neredzētu braucamrīku — velosipēdu — 1903. gada septembra beigās ieradās jaunais skolotājs Jūlijs Dievkociņš.
Kāds tad izskatījās jaunais skolotājs, kuru skolēni un Lielzalves ļaudis turpmākajos divos gados tik ļoti iemīlēja?
Jūlijs Dievkociņš bija jauns — tikai divdesmit četrus gadus sasniedzis jauneklis, vidēja auguma, blonds, zilacains, ar brillītēm lētos ietvaros, ģērbies pašaustā uzvalkā.
Jūlijam Dievkociņam bija ievērojama literāta pieredze. Sākot no 1898. gada, viņa dzejoļi, skices, raksti, atdzejojumi un prozas tulkojumi bija atrodami “Dienas Lapas” pielikumā, “Mājas Viesa” pielikumā, “Baltijas Vēstnesī” un citos periodiskajos izdevumos.
Lielzalves pagastskolas pārzinis Eduards Blūms un viņa kundze Minna Jūliju Dievkociņu uzņēma ļoti sirsnīgi. Arī Blūmu bērni Valdis, Velta un Tija sadraudzējās ar Jūlijonkuli, jo viņš zināja daudzus bērnu stāstus un pasakas, iemācīja mazajiem jaunas jautras rotaļas.
Dzīve rit ierasto gaitu
Pēc Jūlija Dievkociņa ierašanās darba pienākumus starp skolotājiem un skolas pārzini pārdalīja. Jūlijs Dievkociņš mācīja pirmziemniekus un otrziemniekus, skolotājs Jūlijs Balodis — trešziemniekus un ceturtā gada skolēnu grupu. Pats pagastskolas pārzinis Blūms visiem bērniem mācīja ticības mācību, dziedāšanu, vadīja skolas kori. Viņš veica arī pagastskolas vispārējo vadību, pārstāvēja skolu pagasta valdē, uzņēma skolu inspektoru. Arī ārpus skolas Eduardam Blūmam pietika darba. Svētdienās viņš dievkalpojumos Lielzalves baznīcā spēlēja ērģeles. Arī baznīcas kora vadīšana bija uzticēta Eduardam Blūmam. Tomēr kopumā pagastskolas pārzinim atlika vairāk laika, ko viņš izmantoja ģimenes interesēs un savas veselības uzlabošanai.
Dzīve Eduarda Blūma skatījumā Lielzalvē un pagastskolā ritēja ierasto gaitu bez kaut kādiem lieliem satricinājumiem. Vietējās nozīmes jaunumu, protams, netrūka.
1903. gada novembrī pie skolotāja Jūlija Dievkociņa viesojās viņa līgava Emma Ķauķe.
1904. gada pavasarī skolotājs Jūlijs Balodis apprecēja mežsarga Strautnieka meitu Emīliju no Lielzalves “Vecumniekiem”. Eduards Blūms laulību ceremonijā baznīcā spēlēja ērģeles, bet vedējpāris bija Minna Blūma un Jūlijs Dievkociņš. Pēc Baloža kāzām Dievkociņš pārcēlās dzīvot ķestera mājas jumtistabiņā virs Blūmu dzīvokļa.
Ziemassvētkus 1903. un 1904. gadā Zalves pagastskolā svinēja krāšņi. Svinību organizēšanā daudz spēka un izdomas ieguldīja Jūlijs Dievkociņš.
Sākas revolūcija
1905. gada janvāris izvērtās asiņains. Pēterburgā un Rīgā cara armijas zaldāti šāva uz miermīlīgiem demonstrantiem. Rīgā vien tika nošauti 73 cilvēki, ievainoti vairāk nekā 200. Ģenerālstreiks no Rīgas pārsviedās arī uz citām Latvijas pilsētām.
Jūlija Dievkociņa draugs Jānis Akuraters uzrakstīja dzejoli “Ar kaujas saucieniem uz lūpām”. Pats Jūlijs Dievkociņš rakstīja savu “Sudraba zvanu”. Tajā ir šādas rindas:
“Drīz sudrabzvans no augstā torņa
Kā svētku šalka atskanēs
Un mūsu klusā tēvu zeme
No viņa skaņām nodrebēs.”
Bija sākusies 1905. gada revolūcija. Vasarā un rudens pusē tā aptvēra arī lauku pagastus Vidzemē, Kurzemē un Latgalē. Oktobrī nemieri sasniedza Lielzalvi. Visi trīs Lielzalves pagastskolas skolotāji iesaistījās 1905. gada revolūcijas notikumos.
Saņēmuši avīzi ar Krievijas cara Nikolaja II manifestu, skolotāji priecājās kā bērni. Taču viņi toreiz vēl nezināja, ka 17. oktobra cara manifests domāts acu apmānīšanai un satraukto prātu nomierināšanai.
(Turpmāk vēl.)
