Gaišs un inteliģents cilvēks, varbūt reiz strādājusi skolā, iespējams, bijusi literatūras skolotāja. Bieži ienāk bibliotēkā, interesējas par dzeju, vienmēr ir viedoklis, kuru nebaidās izteikt. Tādu priekšstatu par sevi izveidojusi jaunjelgaviete Rita Plūme. Nākamajā nedēļā viņas dzimšanas dienu skaits iesāks jaunu desmitu — astoto.
Bērnībā spītīga
Jubilāres dzimtā puse ir Strenču novada Plāņu pagasta “Bērzlapās”. Māju pirmie saimnieki, Ritas tēvs un māte, reiz no Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa saņēmuši 1000 latu balvu kā viena no labākajām jaunsaimniecībām Latvijā.
Viņa bija jaunākā četru bērnu ģimenē, tāpēc ar dvīņubrāļiem un māsu šad tad radās mazas nesaskaņas. Divi un vienīgie pērieni no tēva saņemti tāpēc, ka vēlējusies izdarīt ko labu, bet, kā tas bērnībā nereti gadās, pieaugušie šādu vēlmi saprot kā aušību vai melošanu. Tomēr par vecākiem, kuri bija zemnieki, Rita stāsta daudz laba, atceras skaistus brīžus. Viens no tiem, kad mācīja tēvam un mātei reizināšanu un citas gudrības, kuras viņi, beiguši tikai trīs klases, nepaspēja apgūt. Tāpēc joprojām tik dārgas sirdij ir apliecības par pamatskolas klašu beigšanu, kurās ir tēva un mātes paraksts. Arī tēva padomos, kuros izskanēja dzīves laikā krātās gudrības, bija vērts ieklausīties. Kad bērni nākuši pēc padoma, viņš teicis: “Esmu tikai parasts zemnieks, nevienā partijā neesmu bijis, bet vienmēr centies izpildīt savu pienākumu pret dzimteni un ģimeni. Jūs dzīvosiet savu dzīvi, tāpēc negribu kaut ko likt darīt vai nedarīt. Izvēle ir jūsu rokās.” 1. klases skolēnam šādi vārdi varbūt nebija līdz galam saprotami, bet palīdz līdz pat šai dienai. Toreiz, skolas laikā, palīdzēja izdarīt izvēli — stāties vai nestāties pionieros. Rita spītīgi teica: “Negribu!”.
Ik brīvdienu
uz Rīgu
Smiltenes zooveterinārajā tehnikumā viņa bija kursa vecākā, atbildīgā par jauno biedru uzņemšanu komjaunatnē. Viņas grupā komjauniešu skaits bija vismazākais, jo kursabiedri teikuši: “Ja tu stāsies, mēs arī.” Divām meitenēm tomēr samelojusi, sakot, ka stāsies arī pati. Melus nožēlojot līdz pat šai dienai, un, ja būtu iespēja personīgi atvainoties Isvaldai Mīļajai un Ilgai Šļākstiņai, Rita to noteikti darītu.
Pēc Smiltenes tehnikuma beigšanas nosūtīta darbā uz Valmieras puses zirgu audzētavu par zootehniķi. Augumā mazajai meitenei šāds darbs nebija viegls, tāpēc kolēģi drīz vien apžēlojušies un pārcēluši uz piemērotāku — mašīnu un traktoru stacijas kantorī. Vēlāk strādājusi tuvāk mājām, Valkas apriņķa kolhozā “Zelta vārpa”, tad ar pirmo vīru pārcēlušies uz Ogri, nopirkuši tur māju. Ogres MRS bijusi kasiere un materiālu uzskaitvede. Vēlāk darbavieta nomainīta uz Kursu bāzi, kurā apmācīja mežstrādniekus. Tur strādāts par
trim — bijusi grāmatvede, kasiere un dispečere. Tomēr atrasts laiks arī sev, jo nebija nedēļas nogales, kad nebrauktu uz Rīgu, uz koncertiem, izrādēm, muzejiem.
Ar jokiem
par likstām
Diemžēl pirmā laulība izjukusi, otrā bijusi skaista, bet ar traģiskām beigām. Nav zināms arī brāļa liktenis. Pēc kara viņu meklējusi, bet informācija apraujas Amerikā, Bruklinā.
Neraugoties uz vairākiem pārdzīvojumiem, Rita ir dzīvespriecīga, humora pilna un pat par savām veselības problēmām stāsta jokojot. Piemēram, kā kapos noģībusi, pamodusies un nodomājusi: “Cik tad ilgi tā atpūtīšos, jāiet mājās.”
Šobrīd dārza darbi ir vistīkamākie, un arī lielā puķudobe pie daudzstāvu mājas ir viņas aprūpēta. Kad atnākusi uz Jaunjelgavu, pie mājas bijis viens knaps rožu krūms. Tagad tur krāšņi zied daudz un dažādas puķes.
No mantām vajag atbrīvoties
“Mēs maināmies, un mainās mūsu apkārtnes uztvere. Kad esmu dusmīga, vajadzīgs viens, kad esmu svētlaimē, kas cits,” saka jubilāre un no plaukta paņem mazu piezīmju blociņu. Jubilāre man lasa Laimoņa Vāczemnieka dzejoļa rindas: “Dvēseles diemžēl nevar redzēt,/Un tāpēc neviens vēl nav drošs,/Vai dvēsele smaržo pēc vaska svecēm/Vai arī pēc cita kā ož…”
Mierīgais, dažkārt pat par daudz rāmais, raksturs izveidojies pamazām. Dzīvē mācījusies paklusēt, kad cits spertu dusmu zibeņus. “Kad sākas strīds, dziedu. Strīdēties, kasīties nav vērts. Labāk ir apdomāties, paklusēt, neiesvilties.”
Iemācījusies arī atbrīvoties no lietām, kuras dzīves laikā krājušās. Uz Jaunjelgavu nākot, līdzi paņēmusi vien pašu nepieciešamāko, tajā skaitā grāmatas, no kurām esot žēl šķirties, jo tās pašas tuvākās, kuras šad tad pārlasa. Saglabātas arī vairākas gleznas. Dažas tapušas tuvākajā apkārtnē, citas dāvinātas lielajās dzīves jubilejās.
Par šo lielo jubileju viņa saka: “Veselības likstu dēļ svinēšana, iespējams, nebūs liela. Vainīgs karstais laiks. Kas atcerēsies — atnāks, speciāli lūgusi nevienu neesmu.” ◆
