Katru dienu mēs uzzinām tik daudz, ka agrāk ar to pietiktu ļoti ilgam laikam. Karš. Droni. Avārijas. Krāpnieku zvani. Slimības. Ugunsgrēki. Politiķu cīniņi. Tuvojošās vēlēšanas. Cenu kāpums. Nabadzības pieaugums. Draudi. Vēl neesam modušies, bet telefons jau pilns ar ziņām — spēj tik lasīt. Pāršķiram vienu, otru. Nopūšamies. Aizveram ekrānu. Dodamies dienas gaitās.
Varbūt biedējošākais nav tas, ka pasaulē notiek slikti notikumi. Varbūt biedējošākais ir tas, cik ātri cilvēks pie visa pierod.
Kad sākās kovids, katru dienu skatījāmies saslimušo un mirušo skaitu. Ar laiku tas zaudēja aktualitāti. Tāpat sākumā sekojām līdzi karam Ukrainā. Vēl nesen ziņa par dronu Latvijas debesīs šķistu kaut kas neticams. Tagad mēs pārrunājam to pie veikala vai rakstām par to internetā, bet pēc brīža jau domājam par laikapstākļiem. Vēl pirms dažiem gadiem karš Eiropā likās neiedomājams. Tagad kara bildes mijas ar ceriņu pušķiem un kūku receptēm sociālajos tīklos. Dzīve turpinās. Tai vienkārši ir jāturpinās. Cilvēks nevar katru dienu dzīvot bailēs.
Tomēr kaut kas mūsos šajos gados ir mainījies. Ziņu ir tik daudz, ka emocijas vairs netiek līdzi. Sirds nogurst. Mēs redzam, bet īsti vairs nepārdzīvojam. Dzirdam, bet neiedziļināmies. Zinām ļoti daudz, bet sajūtam arvien mazāk.
To var pamanīt ikdienā. Cilvēki kļuvuši nervozāki, nepacietīgāki, vieglāk aizkaitināmi, rupjāki, arī ļaunāki. Taču reizē arī savādi vienaldzīgi. It kā katram būtu savs neredzamais vairogs, lai izturētu visu, ko pasaule uzgāž virsū.
Dažreiz šķiet, ka cilvēkiem ir vienaldzīgi notikumi, tikai galvenais zināt par tiem. Pat nelaimes kļuvušas par dažām sekundēm telefonā starp reklāmu un amizantu video.
Tomēr pilnīgi nejūtīgi mēs vēl neesam. To pierāda brīži, kad cilvēku satrauc uz ielas pamests kaķis vai mežā pie koka piesiets suns, kad nepieciešams kādam ziedot, lai izārstētu smagu slimību, kad satraucamies par pazudušu līdzcilvēku, kad māte vakarā piezvana savam pieaugušajam bērnam tikai tāpēc, lai pārliecinātos, ka viss kārtībā.
Varbūt cilvēka sirds nav kļuvusi aukstāka. Tā vienkārši ir nogurusi.
Un varbūt šajā laikā pats svarīgākais ir nezaudēt spēju just. Neļaut sev pierast pie satraukuma, pie nelaimēm, pie rupjības un bailēm kā pie normālas ikdienas. Jo dienā, kad mums viss kļūs pilnīgi vienaldzīgs, pasaule tiešām būs kļuvusi bīstama.
