Muzeju nakts laikā Aizkraukles vēstures un mākslas muzejā “Kalna Ziedos” tika atklāta keramiķes Ineses Brants izstāde “Ziedēšana”. Ziedi attēloti uz šķīvjiem un vāzēm, ziedēšana šobrīd pārņēmusi arī visu dabu.
Mīļš priekšmets
Atklājot izstādi, muzeja direktore Dzintra Cepure sacīja, ka šī izstāde bija ieplānota jau gadu iepriekš, lai Muzeju naktī būtu kaut kas skaists, ko visiem parādīt.
Kāpēc vāzes? “Es 20 gadus Mākslinieku savienības radošajā centrā Zvārtavas pilī vadīju porcelāna apgleznošanas meistarklases Latvijas māksliniekiem, pēc tam arī ārzemju māksliniekiem. Topā bija lielās vāzes. Tur ir saglabājusies vāžu kolekcija,” stāsta Inese Brants.
Vāze māksliniecei ir mīļš priekšmets. Šķīvis arī, jo tur ir daudz virsmas, uz kuras var izvērsties. Servīzēm ir savas prasības, un keramiķei tās šķiet par garlaicīgu. Savukārt šī ir ļoti interesanta tehnika. Iespējams, izstādē kāds atpazīs puķītes, kas ir uz padomju laiku traukiem un servīzēm.
Norma — divas reizes gadā
Tā nu notika, ka Rīgas Porcelāna rūpnīca beidza pastāvēt. No rūpnīcas muzeja tika izveidots Rīgas Porcelāna muzejs. Kad rūpnīcas teritoriju likvidēja, daudzi brauca un vāca ražošanas atlikumus, īpaši mākslinieki, jo ar tiem var kaut ko darīt. Inese Brants atzīst, ka toreiz viņai bija pret to nedaudz nievājoša attieksme, sak, “ko gan ar tām puķītēm iesāks?”. Interesanti, ka mākslinieks, kas veido trauku un servīžu dekolus, paliek anonīms. Rīgas Porcelāna rūpnīcā savulaik strādājušas ievērojamas mākslinieces, kā Beatrise Kārkliņa, Zina Ulste un citas. Inesei tas šķiet netaisnīgi, ka neviens nezina, kas ir zīmējuma autors.
Bet laiks rit, un viss mainās. Piezvanīja draudzene un pastāstīja, ka citai draudzenei saglabājusies kaste ar dekoliem, kurus viņa 10 gadu laikā nav izmantojusi un droši vien neko nedarīs. Varbūt Inese varētu paņemt savai bērnu studijai, tā kā viņa māca porcelāna apgleznošanu un keramiku Rīgas bērnu un jauniešu centrā “Laimīte”. Labi, paņems. Kaste bija diezgan paprāva. Pusgads pagāja, kamēr visu sašķiroja. Vienu mapi atdeva Porcelāna muzejam ar domu, ka noderēs. Par atlikušajiem domāja, ko gan ar tiem darīt? Iesāka ar rožu vāzīti. “Pamazām sapratu, ka šitā lieta ir smuka. Tad vēl kādu vāzīti. Āķis bija lūpā, šķiroju dekolus, un lēnām vāzītes tapa. Divas vāzītes gadā man ir norma,” teic māksliniece. Izstādē apskatāmas 19 vāzes, jo šogad otru vāzi neizveidoja. Dažkārt tā ir, ka skaisti iesāc un nesanāk.
Ir jābūt dullam
Uz visām vāzēm, kas apskatāmas “Kalna Ziedu” izstāžu zālē, izmantoti Rīgas Porcelāna rūpnīcas dekoli. Tās ir bildītes, ko uzlīmē uz traukiem un apdedzina.
Vāze ir diezgan liela, dekolu tai vajag daudz, un ne visam pietika. Attēls tiek izdrukāts uz īpaša papīra, pēc tam pārnests uz porcelāna virsmas un apdedzināts 800 grādu temperatūrā. Lai vienu greznu vāzi izgatavotu, vajadzīgas vismaz trīs kārtas, dažkārt pat četras, piecas, jo, kā jau keramikā, pa vidu gadās dažādi pārsteigumi. Ne vienmēr iznāk tā, kā ir iecerēts. Tad jāapdedzina vēlreiz.
Vāzes un šķīvji ražoti Polijā. “Izvēlos, lai būtu tīra forma, lai es varētu izpausties. Jābūt diezgan dullam, lai to darītu,” smej keramiķe.
2024. gadā Inesei bija personālizstāde Marka Rotko muzejā Daugavpilī. Bija paredzēts izstādīt šo vāžu kompozīciju. Lai to papildinātu, tika izveidoti arī šķīvji. Vāzēm nosaukumu nav, un māksliniece tās sauc par vintāžas virsmām. Rūpnīcas bildītes ir iestrādātas apgleznojumā.
Keramiķe Žanete Žvīgure piebilda, ka Inese sevi nekad nepaslavē. Pagājušajā gadā Rotko muzejā norisinājās piektā Latvijas Keramikas biennāles starptautiskā konkursa izstāde “Martinsona balva 2025”. Gandrīz tūkstoš mākslinieku konkurencē nacionālajā kategorijā zelta godalgu ieguva Inese Brants.
Pirms gada “Kalna Ziedos” bija Žanetes un viņas draudzeņu izstāde. Inese atbrauca paskatīties. Viņai šī vieta iepatikās. “Esmu sajūsmināta par Ineses izstādi,” sacīja Žanete Žvīgure.
Mākslinieks laimīgs par katru izstādi
Kāpēc tieši porcelāns, nevis, piemēram, māls? “Es iestājos Lietišķās mākslas vidusskolas keramikas nodaļā. Pēc otrā kursa bija jāizvēlas porcelāns vai keramika. Otrajā kursā paralēli notika pirmie soļi un apmācība porcelāna apgleznošanā. “Iedod velnam mazo pirkstiņu” – tur arī viss sākās. Izvēlējos porcelānu, porcelāna apgleznošanu. Vēlāk apguvu visu pārējo keramiku Mākslas akadēmijā,” stāsta Inese Brants. Lūkojoties uz darbiem, šķiet, vajadzīga milzu pacietība, lai iestrādātu dekolus, filigrāni apgleznotu, pēc tam vēl apdedzinātu. Vai arī pārējās dzīves jomās māksliniece ir tikpat pacietīga? Reizēm pacietības trūkst kaut kur citur — viņa atzīst. Var nokaitināt kādas neizdarības un nejēdzības, lieki, neplānoti darbi, un tad pacietība zūd. “Es neesmu klasiskā puķīšu gleznotāja,” teic māksliniece. “Es nevaru būt labs amatnieks, jo viņam ir atstrādāts viens paņēmiens, kurā viņš veikli un veiksmīgi strādā un ražo savu produkciju. Tikko vairāk nekā divas reizes, un man jau ir apnicis. Man vienmēr interesē kaut kas cits. Es iedvesmojos no grāmatām un citas mākslas.”
Vaicāta par iecienītākajiem krāsu toņiem, Inese ir pārliecināta, ka porcelāna apgleznotājam noteikti ir jāmīl purpurs: “Tā ir karaļu krāsa, tās sastāvā ietilpst zelts. Man arī patīk pelēkais.” Katra vāze ir radošs process, un ir tā, ka pati sevi nevarētu atkārtot.
Inese Brants tiešām priecājas, ka viņas izstāde iekārtota “Kalna Ziedos”. Ne jau vienmēr ir iespēja savus darbus izlikt kādā galvaspilsētas izstāžu galerijā. Tām bieži vien nav inventāra, tāpat izstādes iespējas ir minimālas, jo lielas rindas. Trīs, četras reizes Ineses darbi bijuši eksponēti Rīgas Porcelāna muzejā Jūgendstila centrā. Tāpēc viņa ar prieku sadarbojas ar Latvijas muzejiem, jo ir labas izstāžu zāles, atsaucīgi cilvēki, katrā muzejā ir interesanti paciemoties un ceļojot var iepazīt Latviju. “Mākslinieks īstenībā ir laimīgs par katru izstādi,” atzīst Inese Brants.
Raugoties uz vāzēm, kuras vārda tiešākajā nozīmē ir vienos ziedos, gribas runāt un domāt tikai par skaistumu. Nekas cits nenāk prātā. Ikdienā vāzēs liekam ziedus, šajās tos negribas likt, jo šīs vāzes ir cēli interjera priekšmeti. Atzinīgus pateicības vārdus māksliniece saņēma atklāšanas vakarā. Noteikti tos gribēs teikt katrs apmeklētājs, kurš līdz Jāņiem iegriezīsies “Kalna Ziedu” muzeja izstāžu zālē.
