Zeķes, čības, jostas, somas — jaunjelgavietes Marikas Gobiņas rudens un ziemas vakaru veikums

Ir cilvēki, kuri savas sāpes, nedienas, neveiksmes izbļauj visai pasaulei, neaizmirstot tajā vainot likteni, valdību, valsti, bet ir tādi, kuri visu uzņem pacietīgi, sakož zobus, iet un dara, un, par spīti likteņa nelabvēlībai, pasaulē raugās gaišu skatienu. Tāda man šķiet arī Līgas Gobiņas ģimene. Viņa ar meitu Mariku un dēlu Arti mitinās nelielā mājiņā Jaunjelgavā.
Skapji lūst no rokdarbu pārpilnības
Patiesībā šis stāsts ir par Mariku, kuru man kāda paziņa raksturoja kā cilvēku ar zelta rokām. Viņas divi skapji vai lūst no rokdarbu pārpilnības. Taču, stāstot par darbīgo rokdarbnieci un iepazīstot viņas pasauli, nevarēju iztikt bez ceļveža — viņas mammas, jo Marika ir nedzirdīga. Neliegšos, vairākkārt Marikai, kura bija klāt mūsu sarunas laikā un kura daļu savu darinājumu bija izlikusi kā izstādē, kaut ko jautāju par vienu vai otru rokdarbu, aizmirstot, ka viņas pasaulē ir klusums. Taču viņa tajā bija uzbūrusi tik dzirkstošu, krāsainu prieku, kas staroja un uzrunāja bez vārdiem. Man šķiet, tādu var radīt tikai cilvēks, kurš māk priecāties par šo pasauli.