Vislabāk — netraucēt

Pēc vēsajiem mēnešiem aizvadītajās svētku dienās daba mūs lutināja ar patiesi jauku un siltu laiku. Tas vēl vairāk mudināja cilvēkus doties dabā, un daudzi steidza to izmantot. Ne tikai lai baudītu svaigo gaisu, atpūstos, svinētu, bet arī sakoptu teritoriju. Diemžēl pēcsvētku izjūtu var baudīt ik uz soļa — atkritumus ceļmalās un grāvjos vai kādā attālākā meža stūrī. Varētu domāt, ka dabā atstātā draza pazudīs kā uz burvju mājiena līdz ar sirdsapziņu, to visu tur atstājot.

Savulaik kāds dabas pētnieks atzinis, ka cilvēka atstātajām pēdām dabā vajadzētu izzust divu stundu laikā. Tad tās nenodara postu apkārtējai videi. Te nav runa tikai izmestajiem atkritumiem, bet arī nolauztiem kociņiem, zariem, upē vai tās krastā sasistai stikla pudelei. Taču viss turpinās dienu no dienas — vieni vāc, citi mēslo un iznīcina, meklējot jaunas un jaunas vietas, kur pavadīt laiku tīrā vidē.

Kaut kā gausi veidojas pietāte pret dabu un dzīvo visapkārt. Kāds sašķaida olas savvaļas putna ligzdā. Gribas ticēt, ka tiešām nejauši, jo grūti saprast, kas varētu pieaugušu cilvēku pamudināt uz šādu rīcību. Tīši, netīši vai, visticamāk, neapzinoties savu rīcību, bojā gāja nesen dzimuši lācēni. Vēl kāds indivīds trenkā meža dzīvnieku, turklāt to filmējot un pēc tam dižojoties sociālajos tīklos. Kāds no tā labums vai pašiem prieks? Tajā pašā laikā sabiedrība glābj savainotu lūsi vai putnu un vesels ciems gādā jaunu mājvietu stārķim. Tas ir līdzīgi kā ar mājdzīvniekiem — vieni iespers vai atstās nomirstam, piesietus pie koka, mežā, citi meklēs visas iespējas, lai palīdzētu.

Var jau šķist, ka mums ir daudz gan putnu, gan dzīvnieku, un tas nekas, ja būs par pāris mazāk. Turklāt dabas rīkotā atlase ir vēl nežēlīgāka, tomēr ne jau skaits ir galvenais, bet attieksme. Atceros, kā mūs bērnībā mācīja netuvoties putna ligzdai, netraucēt, lai olas šķiļas un putnēni aug. Šī bijība pret dabu saglabājusies joprojām. Daudziem acīmredzot tas viss svešs.

Ko un kā darīt, bet svarīgākais, cik daudz iejaukties dabas norisēs, ir jautājumi, uz kuriem grūti vienprātīgi atbildēt. Īpaši gadījumos, kad atklāti varam vērot dabas procesus, ko šobrīd nodrošina tiešsaistes kameras putnu ligzdās. Tad ir situācijas, kad gribas iejaukties un glābt. Biologi atzīst, ka nevajag ar to aizrauties, kas noteikti ir pareizi. Tas gan nenozīmē, ka jāiet garām nelaimē nonākušam putnam vai dzīvniekam. Kā reiz teica Līgatnes dabas taku zvērkope Velga Vītola, vardītes vai zaķīša glābšana nav tik daudz vajadzīga dabai kā cilvēkam, un nav svarīgi, mazam vai lielam. Tas māca būt līdzcietīgam, rūpēties par apkārtējiem, bet galvenais — cilvēcību. Tomēr vissvarīgākais ir tīši nepostīt vai nekaitēt, vislabāk — netraucēt.