Viņš pirmais redzēja “Emīliju”. Sarunas ar aizkrauklieti, filmas “Emīlija. Latvijas preses karaliene” operatoru.

Daļa kinomīļu Latvijā paspējuši noskatīties daudzsēriju filmu “Emīlija. Latvijas preses karaliene” ar Gunu Zariņu un Juri Bartkeviču galvenajās lomās. Filmas septiņām sērijām ir vairāki režisori, bet galvenais operators ir viens — aizkrauklietis Andrejs Rudzāts. “Staburags” ar viņu tikās pagājušā gada izskaņā filmu studijas “Mistrus media” birojā Rīgā.

Andrejs Rudzāts savu bagātīgo operatora pieredzi lietā licis aptuveni 30 filmās. Lasītajam, iespējams, zināmākās ir “Tēvs nakts”, kas lielajos ekrānos pirmizrādi piedzīvoja 2018. gadā, “Gads pirms kara”, “Klases salidojums”, televīzijas filmas “Naktssargs un veļasmazgātāja”, “Inspektors Grauds” un citas. Andreja Rudzāta darbs redzams arī popularitāti ieguvušajā filmā “Dvēseļu putenis”, kurai viņš veicis krāsu korekcijas.

Sākumā — “Panorāmas” operators

— Mūsu lasītājiem interesē vietējā piesaiste. Jūs esat Aizkraukles puses cilvēks?
— Jā, no Stučkas. Tur pagāja visa bērnība, nodzīvoju līdz 18 gadiem. Dzīvoju tieši blakus, kā toreiz sauca, “krievu skolai”. Kad vēlāk aizbraucu uz Aizkraukli, biju pārsteigts, kā apbūvēta ir Zvaigžņu grava, vieta ap muzeju. Manā bērnībā tā bija laba slēpošanai. Mamma Monika tolaik strādāja par audzinātāju bērnudārzā “Pasaciņa”, tētis Rīgā. Ostā par loci. Aizkraukle ir laba vieta, kur pavadīt bērnību. Fantastiska daba visapkārt. Izstaigāti Daugavas krasti, ļoti patika būt pussaliņā pie HES. Atceros stadionu, no kura mūs, bērnus, vienmēr dzina prom. Stadiona priekšnieks bija bargs vīrs. Mums, kā jau puikām, gribējās uzlīst uz laukuma, kur lielie futbola vārti. Protams, pēc divdesmit minūtēm Tatarčuks kliedza pa visu stadionu, lai ejam prom.
— Brāļi, māsas?
— Man ir māsa Daiga. Viņa ir portālu arterritory.com galvenā redaktore. Viņa arī veido Purvīša balvas kandidātu darbu izstādes. Pašlaik sēžam viņas kabinetā.
— Pirmā darbavieta?
— Kad beidzu Latvijas Kultūras akadēmiju, tā bija televīzijas raidījums “Panorāma”, ziņu dienests. Studēju pirmajā operatoru kursā, kas bija pirmā ar kino saistītā izglītība, kuru varēja iegūt Latvijā. Pirms manis, iepriekšējā gadā, uzņēma pirmos režisorus.Pamanījos kādu laiku dzīvot Aizkrauklē un katru dienu braukt uz Rīgu. Darba grafiks bija — nedēļu strādā, nedēļu brīvs. Darba diena bija 12 stundas. Astoņos bija jābūt darbā, un pēc astoņiem vakarā varēju braukt mājās. Ar pirmo vilcienu uz Rīgu. Kamēr nokļuvu Zaķusalā, ceļā pagāja vairākas stundas, un tā tas ir joprojām. Ja izdotos šo jautājumu sakārtot, ja uz Rīgu varētu aizbraukt bieži un ātri, tas nāktu par labu pilsētas attīstībai. Zinu, ka Tallinā šis piepilsētas satiksmes jautājums risināts, palaižot nevis vilciena sastāvu, bet vienu, divus vagonus, un darbojas principā kā tramvajs.