Vēsture kopīga, interpretācija atšķiras

T uvākajās dienās mums priekšā divi zīmīgi datumi, un katru no tiem sagaidām ir atšķirīgām izjūtām. Tas ir 4. maijs — Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena, kas ir viens no nozīmīgākajiem datumiem Latvijas vēsturē, kad 1990. gadā tika pieņemta Neatkarības deklarācija. Šajā dienā izkārsim valsts karogus un pie balti klāta galda svinēsim svētkus. Savukārt 9. maijā, kas kalendārā ierakstīta kā Eiropas diena, un brīvajā pasaulē to arī svin kā Eiropas dienu, Krievijā, kā šajā dienā gadiem ierasts, gatavojas vērienīgām Uzvaras dienas svinībām. Kamēr Krievijas armijas karavīri asiņainiem zābakiem bradā pa Ukrainas zemi, Krievijā svinēs padomju tautu un PSRS sabiedroto uzvaru pār nacistisko Vāciju, kas mums maksāja 50 gadu okupāciju.

Vēsture latviešu, ukraiņu, arī krievu tautai ir kopīga, tikai tās interpretācija krasi atšķiras. Cik gan amorāli šķiet svinēt uzvaras dienu un nacisma sagrāvi valstī, kuras rīcībā šobrīd šis nacisms pret Ukrainas tautu izpaužas visspilgtāk!

Ir pagājis vairāk nekā 70 gadu, lielākajā daļā pasaules valstu valda miers, attīstījusies demokrātija, svinam savu brīvību un neatkarību, bet tepat netālu patiesībā nekas nav mainījies. Otrā pasaules kara laikā un neilgi pēc tam Baltijas valstu iedzīvotāji piedzīvoja masveida deportācijas uz attālākiem Padomju Savienības apgabaliem, nežēlīgu izrēķināšanos, slepkavības. Un nu mēs redzam atkal to pašu — no Ukrainas “piespiedu brīvprātīgi” tiek izvesti cilvēki uz Krieviju. Ziņas vēsta, ka izvests aptuveni miljons cilvēku. Lai glābtu savu un ģimenes locekļu dzīvību, viņi spiesti parakstīt dokumentu, ka izbrauc labprātīgi, bēgot no nacistiem Ukrainā. Ko Padomju Savienība ar šīm deportācijām ieguva toreiz, un ko Krievija iegūst šodien? Nespēju rast atbildi uz šiem jautājumiem. Mēs redzam vien to, ka pēc šiem notikumiem pasaule arvien vairāk pagriež muguru Krievijai, savukārt Ukrainai tas devis ne tikai politisku, ekonomisku un fizisku triecienu, bet arī apliecinājumu, ka ukraiņi ir stipra, patriotiska un vienota nācija, kas par savu valsti cīnās “ar zobiem un nagiem”.

Tāpēc Latvijā 4. maijā svinēsim savas valsts neatkarības atjaunošanas gadadienu, bet 9. maijā pieminēsim Krievijas agresijā pret Ukrainu cietušos un bojā gājušos. Atbalstot ukraiņus viņu centienos, priecāsimies par savu zemi, savu valsti, par brīvību, ko esam izcīnījuši, un mums tā jānosargā arī turpmāk.