Paula Elksne ir Aizkraukles novada ģimnāzijas 9. klases skolniece. Viņa sešus gadus nodarbojas ar karatē. Šogad meitene piedalījās Rīgas maratonā, unr minimaratona distancē (5 km) aptuveni 5300 sportistu konkurencē ieguva 67. vietu, bet meiteņu vidū viņa bija astotā.
Norūda raksturu
“Trenēties karatē sāku, mācoties 4. klasē. Draudzene, kura dzīvoja Ventspilī, bet vasaras pavadīja Staburaga pagastā, man stāstīja, ka trenējas karatē. Tas ietekmēja un arī man gribējās kaut ko tādu pamēģināt,” atceras meitene. “Tā sāku darboties klubā “Kadzan”. Pirmo reizi pamēģināju, un man iepatikās. Tagad gan mazliet savādi liekas, redzot trenējamies mazas meitenītes, kaut es taču biju tāda pati.”Paula teic — karatē ir cīņas māksla, tomēr vairāk tā noder rakstura rūdīšanai. Lai nodarbotos ar karatē, jāspēj sevi iegrožot, pakļaut, disciplinēt. Treniņi ir nopietni un izlases sportistiem atlaižu nav.
Viens no trumpjiem savaldība
“Ir bijušas sīkas traumas, bet nekas nopietns nav gadījies,” stāsta Paula. “Traumas biežāk bija sākumā, jo vājāka ir cīņas prasme, jo lielākas iespējas iegūt traumu. Vairāk gadījās nobrāzumi vai zilumi. Ja neuzmanās, var pārraut arī cīpslas. Piedalos sacensībās, bet, tā kā man ir strauja daba, pretiniecei mani viegli izprovocēt. Reiz jau bija gūta uzvara, bet pretiniece mani izprovocēja nolamājoties, neizturēju un pieļāvu kļūdu — veicu neatļautu sitienu. Sacensībās pirmā biju vienreiz, bet otrā esmu samērā bieži. Vienmēr mazliet, mazliet pietrūkst. Jābūt savaldīgai, jāgaida, ko otra darīs, bet man pietrūkst pacietības,”atzīst sportiste. Meitenes, kuras trenējas karatē, viena otru pazīst — zina gan stiprās, gan vājās pretinieču vietas.
Sapņo par melno jostu
Paulai ir otrā brūnā josta, jāiegūst vēl viena brūnā un tad jātiek pie melnās. “Sadzīvē nav gadījies lietot šo cīņas veidu, nav bijis vajadzības. Kad bijām mazāki, mums aizliedza ārpus kluba kaut ko tādu darīt, citādi sodītu, izslēdzot no kluba,” teic meitene. “Ir iemācīta izveicība, reakcija. Parasti, uzzinot, ka apgūstu karatē cīņas mākslu, vienaudžu attieksme ir diezgan vētraina. Daudziem par karatē ir nepareizs priekšstats. Parastie jautājumi ir — vai trenējoties nav lauzti kauli, deguns. Pēc vidusskolas, iespējams, netrenēšos, došos uz Rīgu studēt un tad nebūs iespējas trenēties šajā pašā klubā. Līdz tam laikam ļoti vēlētos iegūt melno jostu.” Lai gan treniņiem ir jāziedo brīvais laiks, ieguvumi — draugi, piedzīvojumi, laba fiziskā forma, izturība, disciplīna to kompensē.
Skries arī nākamgad
“Ieraudzīju iedvesmojošo reklāmu “Viens skrējiens — viena sajūta!”, un man arī ļoti gribējās būt tur un izjust, kā tas ir. Maratonam īpaši netrenējos, skrēju reizi nedēļā. Rīgā bija ļoti daudz cilvēku, fantastiska atmosfēra, skatītāju atbalsts, nebija konkurences izjūtas. Par rezultātu biju pārsteigta. Nākamgad arī gribu piedalīties, ļoti vēlētos izaicinājumu, bet 21 kilometrs tomēr šķiet pārāk daudz, optimāli būtu 10. Maratona stafetē ir iespēja skriet 10 kilometru, bet tad jāizveido četru cilvēku komanda. Apsveru iespēju to izdarīt. Sports ir kā narkotika — iesāc un kļūsti atkarīgs,” domā Paula.
Interesē viss
Paula ir ļoti vispusīga — dejo tautas dejas, dzied korī, darbojas teātra studijā “Spogulis”, mācās franču valodu, tomēr profesiju vēl nav izvēlējusies.“Nezinu, ko iesākt pēc vidusskolas. Man tik daudz kas patīk, ka grūti izlemt, un esmu apjukusi. Sports laikam paliks tikai vaļasprieks. Nesen domāju par žurnālistiku, saistoša šķiet arī jurisprudence. Māte teic, ka jāstudē starptautiskās attiecības, tēvs — valodas. Katrs kaut ko domā, bet omīte uzskata, ka man jāizvēlas tas, ko pati gribu,” smej Paula. “Vēlos interesantu profesiju, kur var aktīvi un radoši izpaust sevi. Ēnu dienā biju Latvijas Neatkarīgajā Televīzijā pie Haralda Burkovska. Redzēju televīzijas aizkulises, kā filmē reklāmu, veido raidījumu “Top 10”. Atmosfēra man patika — cilvēki atvērti, radoši. Ieraudzīju, cik ļoti aizkulišu realitāte atšķiras no tā, ko ekrānā redzam mēs, skatītāji.”
