Ir decembris un snieg, bet pie Annas Davidovas mājas Gostiņos vēl zied rozes. Lielākā daļa puķu jau apsegtas ziemas miegam, un pēc Annas kundzes sešdesmitās dzimšanas dienas arī šo sarkanais pārsteigumu pārklās ar egļu zariem.
Dārzs pie mājas uzarts un gaida pavasari, zāle nopļauta, un čaklajai saimniecei nekas cits neatliek, kā rosīties pa māju. Bez darba viņa nevarot. Viņas bērnībā deviņu bērnu ģimenē katram bijis savs pienākums. Vienam māju turēt kārtībā, citam krāsni kurināt, bet mazajai Annai gādāt, lai visiem ģimenē vēderi būtu pilni. Pēc skolas gājusi uz fermu mātei palīgā, tāpēc mācībām laika atlika maz. Arī mājās lopi bija, un viņiem tāpat savs laiks jāatvēl. Rotaļām laika nebija. Vecāki rotaļlietas nepirka bieži, meitenes pašas šuva lelles un apģērbu tām. Tēvs no koka klucīšiem pagatavoja ratiņus, un meitenes tajos lelles vizināja.
Mazie neatsaka
“Tēvs mūs, bērnus, žēloja, aizstāvēja, ja izdarījām kādas blēņas un māte nāca mūs pērt vai bārt. Vēlāk vīrs bija tas, kurš gan aizstāvēja, gan žēloja un nešķiroja darbus — sieviešu vai vīriešu. Traukus mazgāja, ēdienu gatavoja. Nu jau desmit gadu viņa nav. Bet jaunībā ar viņu pēc darba uz ballēm gājām. Tādas mūzikas kā tagad nebija, čigāns spēlēja akordeonu un dziedāja. Arī kino abiem patika, brīvdienās visa ģimene ar motociklu uz Rīgu vai Rēzekni aizbraucām,” stāsta Annas kundze.
Saviem bērniem, dēlam un meitai, darba tikums iemācīts un ar pirkstu neesot jārāda — padari to vai šo. Pie darba radināti arī trīs mazbērni. Ja kas dārzā darāms — kartupeļi stādāmi, ravējami, aicinot viņus palīgā. Patīk viņiem tas vai nē, bet līdz šim atteikuši neesot.
Raksta turpinājumu lasiet laikraksta 10. decembra numurā
