Atkal valdības līmenī ir aktualizējies jautājums par fotoradaru darbības nodrošināšanu uz Latvijas ceļiem. Šoreiz ir nolemts mācīties no iepriekš pieļautajām kļūdām, kad radaru nodrošināšanas nolūkā tika piesaistīts privātais partneris, tādējādi šo projektu faktiski pārvēršot par naudas pelnīšanas mašīnu un laika gaitā tam izgāžoties pilnībā. Tiesa gan, jaunie radari uz ceļiem reāli varētu nonākt vien nākamā gada vidū — apstiprina Iekšlietu ministrijas valsts sekretāre Ilze Pētersone—Godmane.
— Kāda ir galvenā atšķirība starp to fotoradaru sistēmu, kādu Latvija jau piedzīvoja, un to, kas ir paredzēta perspektīvā?
— Iepriekšējo reizi fotoradaru darbība Latvijā tika organizēta, veidojot attiecības starp valsti un komersantu, kas tiek izvēlēts konkursa kārtībā. Princips bija vienkāršs — tika izvēlēts tas komersants, kurš bija ar mieru strādāt par mazāko procentu no visām iekasētajām sodanaudām, vienlaikus uzņemoties segt visus izdevumus, kas saistīti ar radaru iegādi, izvietošanu, apkalpošanu, datu pārraidi un tamlīdzīgām lietām. Visi šie izdevumi attiecās uz privāto partneri neatkarīgi no tā — ir vai nav bizness izdevies. Pašreiz ir skaidrs, ka iepriekš realizētais modelis nebija efektīvs, tāpēc tagad tiek paredzēts, ka fotoradarus iegādāsies un arī uzturēs Ceļu satiksmes drošības direkcija (CSDD), bet kā šī projekta finansēšanas avots tiks izmantotas CSDD maksātās valsts dividendes. Tādējādi visa atbildība gan par konkursiem, gan finansējumu, gan izvietošanu un apkalpošanu būs valsts ziņā.
— Atšķirība no iepriekš piedzīvotā saistībā ar radaru iegādi un apsaimniekošanu būs tā, ka nebūs mērķis nopirktos radarus atpelnīt?
— Valstij ne tagad, ne iepriekšējā reizē nav bijis mērķis nopelnīt uz fotoradaru rēķina. Bet principā ir tā, kā jūs teicāt.
— Privātajam partnerim gan bija mērķis nopelnīt.
— Protams, jebkurām investīcijām kaut kādā periodā tomēr būtu jāatmaksājas — tas nav nekāds altruisms, kur kāds būtu ar mieru tikai ieguldīt naudu, nekādu atdevi no tā negaidot.
— Pietiekami daudz diskusiju ir izraisījis jautājums, pēc kādiem principiem tiek izvēlētas fotoradaru izvietošanas vietas. Kādi šie nosacījumi ir paredzēti šoreiz?
— Atbildīgās institūcijas par radaru izvietošanu būs Ceļu policija kopā ar CSDD, bet jau tagad ir izstrādāti 11 punktu, atbilstoši kuriem ir jānotiek fotoradaru izvietošanai, protams, konsultējoties ar pašvaldībām. Tāpat šis process ir jāorganizē tā, lai tas neradītu nekādas problēmas attiecībās ar zemes, uz kuras radari tiks izvietoti, īpašniekiem. Runa ir par zemes privātīpašniekiem. Savukārt izvietošanas kritēriji ir, sākot no ceļu satiksmes nelaimes gadījumu skaita, ņemot vērā, kuros gadījumos ir bijuši cietušie, bet kuros — ne, turpinot ar ceļu remontiem un beidzot ar transporta intensitāti gan šodien, gan nākotnē. Visi izstrādātie punkti, izvēloties radaru izvietošanas vietas, tiks ņemti vērā.
— Brīdinājuma zīmes pirms radariem ir paredzētas?
— Protams, brīdinājuma zīmes būs — šajā jomā nekas nemainīsies. Iepriekš radaru projekta apjoms bija 160 ietvaru, no kuriem 100 ir stacionārie radari. Savukārt šoreiz CSDD plāno piecu gadu laikā izvietot 200 ietvaru, un, protams, pirms tiem būs brīdinājuma zīmes.
— Iepriekšējā radaru izvietošanas reize bija raksturīga ar to, ka pārsvarā šīs ierīces bija Rīgā. Kā šo procesu ir iecerēts organizēt šoreiz?
— Protams, privātais partneris nebija ieinteresēts, lai viena radara apkalpošanas nolūkos būtu jāmēro 100 kilometru garš ceļš. Tajā pašā laikā arī tad vairāki radari bija Kurzemē. Turklāt jāuzsver, ka stacionāros radarus viņi nemaz nebija paspējuši ārpus Rīgas izvietot. Protams, radari tiks izvietoti ārpus Rīgas, ņemot vērā jau nosauktos kritērijus. Ja tiks konstatēts, ka fotoradaram jābūt Daugavpilī, Zilupē vai kādā citā vietā ārpus Rīgas, tas tur noteikti būs.
— CSDD izmantos jau iepriekš valsts privātā partnera “Vitronic” iegādātos fotoradarus vai arī to iepirkums tiks organizēts no jauna?
— Mūsu resursā šobrīd nav neviena radara, kas būtu ticis iegādāts iepriekšējā projekta kontekstā. CSDD veiks jaunu iepirkumu, izvirzot pilnīgi citus nosacījumus, izvēloties citu iegādes veidu un tamlīdzīgus aspektus.
— Jau gadiem ilgi diskustē par to, vai varēs vai nevarēs pārsniegt attiecīgajā ceļa zīmē norādīto maksimālo ātrumu, rēķinoties, ka soda par to nebūs.
— Iekšlietu ministrijas un Valsts policijas pozīcija šajā sakarā nav mainījusies — mēs neredzam iespēju paredzēt jebkādu legālu ātruma pārkāpšanas iespēju. Cita runa ir par to, ka ir iespējama tehniska ātruma fiksēšanas kļūda plus trīs līdz plus piecu kilometru stundā apmērā atkarībā no katras konkrētās ierīces, taču apzināta ātruma pārkāpšanas pieļaušana nenotiks.
— Radaru fiksētā pārkāpuma un arī soda apstrīdēšana notiks tādā pašā kārtībā kā par jebkuru citu Ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumu?
— Jā, tā būs tāda pati kā jebkuram citam sodam. Satversmes tiesas spriedums, kas stājās spēkā pirms dažiem mēnešiem, paredzēja mums pienākumu precizēt likumdošanas nianses, paredzot iespēju auto īpašniekam pārsūdzēt noteikto sodu situācijās, kad viņš uzskata, ka nav bijis vainīgais konkrētajā nodarījumā. Attiecīgie likumdošanas grozījumi ir jāizdara līdz šī gada oktobrim, taču domāju, ka tas neieviesīs kādas būtiskas izmaiņas praksē — te vairāk runa ir par doku-
mentu apriti.
— Tātad saglabāsies princips, ka, vienkārši sakot, sodīta tiks automašīna, tās īpašnieks, nevis persona, kura pārkāpuma izdarīšanas brīdī ir bijusi pie konkrētā auto stūres?
— Jā, un starpība ir tikai tajā, ka atbilstoši nosauktajam Satversmes tiesas lēmumam automašīnas īpašniekam tiks dotas tiesības attiecīgo lēmumu pārsūdzēt likumdošanā noteiktajā kārtībā. Jebkurā gadījumā saglabāsies princips, ka automašīna ir ‘‘neatraujama’’ no tās īpašnieka. Jāsaprot, ka automašīna ir paaugstinātas bīstamības objekts, un cilvēkam ir jāzina, kam viņš ir uzticējis sava automobiļa atslēgas.
— Jūsu prognozes — kad jaunie fotoradari varētu sākt strādāt?
— Domāju, ka vēl būs nepieciešamas kādas pāris nedēļas, lai Satiksmes ministrija nokārtotu noteiktus tehniskus jautājumus attiecībā uz lāzeru salīdzinājumu un izmaksu salīdzināšanu. Ja mēneša laikā valdība apstiprinās ziņojumu šo fotoradaru sakarā, Satiksmes ministrija varēs sākt gatavoties iepirkuma procedūrām. Ņemot vērā visus šos aspektus, es teiktu, ka pirmie fotoradari uz Latvijas ceļiem varētu būt nākamā gada pavasarī vai pat gada vidū.
— Iepriekš izvietotie stacionārie fotoradari nereti cieta no tā, ka tie regulāri tika apzīmēti, bojāti utt. Vai ir paredzēts kāds mehānisms, lai šādas darbības tomēr nenotiktu?
— Satiksmes ministrija ir informējusi, ka jaunos fotoradarus ir plānots izvietot vismaz četru līdz piecu metru augstumā, izvērtējot gan ceļu, gan būvju konstrukcijas. Jebkurā gadījumā paredzēts, ka šīs ierīces būs pietiekami augstu, lai cilvēkiem nebūtu fiziskas iespējas tām piekļūt.
