Spārdi viņu nost!

Aizvadītajās brīvdienās sabiedrības uzmanības centrā nonācis Imantas mikrorajonā Rīgā notikušais mazgadīgo jauniešu kautiņš. Sociālajos tīklos tika publicēts videoieraksts, kurā redzams, ka vairāki zēni, sitot un sperot, uzbrūk citam zēnam, tajā pašā laikā vairāki jaunieši noskatās un filmē notiekošo. Paralēli diskusijām, kas raisījās nežēlīgās piekaušanas dēļ, tika nosodīts arī policijas darbs, jo policisti ilgstoši neieradās notikuma vietā. Sieviete, kuras dzīvoklī patvērumu rada jaunieši, slēpjoties no varmākām, bija sašutusi arī par likumsargu vienaldzīgo attieksmi pret notikušo.

Valsts policija vainīgos esot apzinājusi, un šobrīd tiek noskaidroti visi lietas apstākļi.

Atceros, 90. gados man kāda skolotāja sacīja: “Saskatījušies glābējzvanus, beverlīhīlzas un citus amerikāņus, kur skolotājs kā pajoliņš klases priekšā, un domā, ka arī mēs tādi paši, ka mūs var kacināt un nerrot.” Tā pati vecā dziesma par tiesībām, pienākumiem un atbildību. Jau izaugusi vesela paaudze, un nu aug nākamās, kas ļoti labi apzinās savas tiesības, bet ir aizmirsušas, ka ir pienākumi, ka par savu rīcību ir jāatbild. Iespējams, šādu jēdzienu viņu vārdu krājumā nemaz nav. Internetā pavīdēja ne viens vien komentārs, ka vainīgi skolotāji. Skolotājs pats ir bezspēcīgs pret mazgadīgo varmāku, kurš terorizē visu klasi. Tie laiki jau pagātnē, kad nepaklausīgajiem paplēsa ausi vai ar lineālu uzdeva pa pirkstiem. Lai arī es šādas disciplīnas regulēšanas izpausmes neatbalstu, diemžēl tikai pēc tādām, ne mutiskiem aizrādījumiem, klasē kādu laiku bija miers. Šodien skolotājs pat balsi nedrīkst pacelt, un ar mūsdienu tehnoloģiju iespējām viss tiek uzņemts video un izplatīts sociālajos tīklos. Un nežēlastībā, protams, krīt skolotājs. No šādām situācijām pasargāts nav pat pirmsskolas skolotājs. Viss jau sākas ģimenē, izglītības iestādes saņem gatavu produktu. Parasti šādi incidenti tiek attaisnoti ar sarežģīto situāciju ģimenē, ar kovidu un ko tik vēl.

Imantas kautiņā iesaistīto pusaudžu vecums bija ap 13 gadiem. Agrāk dūres lietā laida jaunieši ap 16, tādēļ bail iedomāties, ka pēc pāris gadiem tikpat nežēlīgi varētu rīkoties desmitgadīgi un vēl jaunāki. Kamēr plīvos visatļautības karogs, šādu gadījumu skaits nemazināsies.

Video bija dzirdami arī saucieni — spārdi viņu nost! —, kā arī smiekli. Nav gan zināms, kas ir šī konflikta pamatā. Lai kas tas būtu, neviens neiedomājās, ka kautiņš būtu jāpārtrauc, ka spārdīšana var beigties letāli, nemaz nerunājot par to, ka upurim vienkārši sāp.

Ko darīt šādos gadījumos? Policija darīs savu darbu — rīkos pārrunas, vecākiem piemēros sodu u. tml. Vai ļaunuma sakne ar to tiks iznīdēta? Protams, nē. Piekrītu psihologam Nilam Saksam Konstantinovam: “Imantas gadījumā liela daļa stāsta ir par to, ka ne psihiskās veselības pakalpojumi, ne izglītības, ne labklājības sistēmas nevēlas redzēt problemātiskos zēnus. Un, ja mēs ignorējam puikas ar problēmām, mēs saņemam vairāk jauniešu, kas darīs nopietnas problēmas sev un apkārtējiem.”