Pārnākusi mājās. Lokstene — sapnis, kas piepildījies

Tie, kuri bijuši Lokstenes dievturu svētnīcā Klintaines pagastā, atzinuši, ka tā ir ne tikai skaista un savā ziņā maģiska, bet arī spēcīga vieta. Tāds spēks strāvo arī no Lokstenes pasākumu vadītājas Ingunas Rogas-Saulītes. Viņas stāstījums par dievturiem un to, kas atrodas uz šī nelielā Lokstenes zemes gabaliņa Daugavā, vienmēr bijis tik aizraujošs, ka, iespējams, arī tādēļ gribas tur atgriezties atkal. Inguna nav vietējā, bet neilgā laikā noteikti saaugusi ar šo pusi.

Maina domāšanu

Jau uzkāpjot uz plosta, kas nodēvēts par Oliņu, lai dotos uz svētnīcu, Inguna atgādina, ka no tā brīža visi viens otru uzrunā ar “tu”. Tā mēs turpinām arī šajā sarunā par dievturību, tās vietu viņas dzīvē un Loksteni.

— No kurienes esi?

— Dzimusi esmu Zemgalē, kur joprojām ir mana dzimta, taču šodien dzīvoju netālu no Gaiziņkalna. Tur esmu ieprecējusies.

— Gaiziņkalns Latvijai ir zīmīga vieta.

— Jā, senā Dievēna jeb Devēna, kas liek aizdomāties par savu vietu šajā pasaulē, par ko mums māca un stāsta Vidzemes augstiene. Tas ir pilnīgi atšķirīgi kā Zemgales līdzenumā, kur esi kā nolīdzināts starp debesīm un zemi, un ir sajūta, ka visi ir vienlīdzīgi. Esot Vidzemes augstienē, saproti, ka tā nav, jo dabā ir kaut kas par mums lielāks — koki, debesis. Tas ļoti pārmaina domāšanu.