Palikt pietiekami stipriem. Saruna ar psihologu Gintu Kapenieku par karu

Tik lielas bailes, ka jāraud. Tādas sāpes, kas iekšas rauj pušu. Vainas sajūta par atzīmētu Sieviešu dienu vai kopā ar bērnu apmeklētu teātra izrādi. Bezspēcība. Neizpratne. Sajūta, kad neko vairs nejūt, kad neko negribas. Tik plaša ir emociju gamma, ko Ukrainas kara laikā izjūtam. Kā ar to tikt galā un palikt pietiekami stipriem, stāsta krīzes psihologs Gints Kapenieks.
— Sarunās ar pedagogiem esmu dzirdējusi, ka vidusskolnieces pirmajās kara dienās stundās pat raudāja. Viņas atzina, ka ir ļoti, ļoti bail par to, kas notiks. Līdzīgas sajūtas bija pieaugušajiem. Ko darīt, ja bailes paralizē dzīvi, ikdienu?
— Bieži vien šajā gadījumā runa ir nevis par bailēm, bet par trauksmi. Lai to mazinātu, der apdomāt reālu rīcības plānu, ko darīt tieša apdraudējuma gadījumā: bēgt vai palikt; ja bēgt, tad uz kurieni, ko ņemt līdzi. Kādam varbūt palīdz 72 stundu izdzīvošanas somas sagatavošana.
Savukārt, ja runājam par bailēm, tās ir dažādas. Objektīvas, sargājošas bailes ir normālas — tā ir aizsargreakcija. Šajā gadījumā var izstrādāt plānu, kā ar bailēm tikt galā. Neirotiskas bailes ir tad, kad kaut ko sadomājamies, bet reāla pamatojuma tam nav. Lai sev palīdzētu, uz pasauli vajadzētu paskatīties eksistenciāli: cilvēce savā attīstībā visu laiku ir gājusi cauri kariem — tas ir bēdīgi, skumji, bet tāda tā dzīve ir. Jāmēģina to pieņemt.