Mūs vairs nevar bāzt vienā maisā

Nedēļas laikā platformā manabalss.lv iniciatīva pret obligātu klātienes darbu valsts pārvaldes darbiniekiem savāca vairāk nekā desmit tūkstošus balsu. Tagad to nevar neņemt vērā Saeima. Arī “Staburaga” darbinieki, vismaz es noteikti, kopš kovida strādāju mājās, tikai pirmdienās ierodos redakcijā Aizkrauklē. Tad arī ir šis darbs klātienē. Tā jau gandrīz piecus gadus. Vai es gribētu atpakaļ veco kārtību, kad redakcijā vajadzēja būt katru dienu? Noteikti nē. Visa mana dzīve, ikdiena, attiecības ir pakārtota šādam darba ritmam. Lielu nedēļas daļu pavadu Iecavā. Un tieši tāpēc es labi saprotu tos valsts pārvaldes darbiniekus, kuri nevēlas atteikties no iespējas strādāt attālināti. Mans darbs nav kļuvis sliktāks — tieši pretēji. Raksti top mierīgākā vidē, bez steigas. Vajadzības gadījumā e-pastā vai WhatsApp operatīvi varu sazināties ar kolēģiem attālināti. Vai mana klātbūtne redakcijā katru dienu ko mainītu? Diez vai. Tieši tāpat arī daudziem valsts pārvaldes darbiniekiem viņu ikdienas pienākumi neprasa obligātu atrašanos birojā. Pieci gadi nav īss laiks — tas ir pietiekami ilgs periods, lai darba paradumi būtiski mainītos. Cilvēki ir pielāgojušies, plānojuši savu dzīvi un darbus, zinot, ka nav katru rītu jābrauc uz biroju. Tagad prasīt viņiem visu pēkšņi mainīt nozīmē ne tikai likt viņiem pielāgoties kam jaunam, bet arī atzīt, ka iepriekšējā pieeja bija nepareiza. Bet vai tā bija? Ir arī praktiski apsvērumi — ceļa izdevumi, degvielas cenas, laiks, kas tērēts sastrēgumos. Arī darba devējiem tas nav izdevīgi – biroju uzturēšanas izmaksas pieaugs, jo telpas, kuras tagad lieto minimāli, atkal būs jāapkurina, jāapgaismo un jāaprīko, vajadzības gadījumā jāīrē. Protams, attālinātam darbam ir savas negatīvās blaknes. Ne visi darbinieki mājās spēj saglabāt pietiekamu disciplīnu un pašorganizāciju. Tie, kuriem nav nepieciešamās darba vides, vai kuriem ir mazi bērni, nereti saskaras ar koncentrēšanās grūtībām. Darba un privātās dzīves robežas izplūst — kad birojs ir mājās, dienas beigās reizēm ir grūtāk izslēgt datoru un “iziet no darba”. Rodas pastāvīgs fonā esošs stress. Arī man nākas balansēt starp darbu “Staburagā”, darbu draudzenes uzņēmumā, sadzīviskām lietām. Mainās arī kolektīva izjūta. Attālinātajā darbā izpaliek spontānās sarunas, ideju apmaiņa un nejauši radušies risinājumi, kas klātienē rodas daudz dabiskāk. Pat WhatsApp čati un e-pasti nespēj aizvietot to sajūtu, kad kopīgi ar kolēģiem klātienē pārrunājam kādu jaunu ideju, kas vēlāk pārtop rakstā. Komandas gars attālinātajā vidē kļūst trauslāks — cilvēki arvien mazāk jūt piederību savam darbam un iestādei, jo ekrāni nav spējīgi pilnvērtīgi aizstāt cilvēcisku kontaktu.

Domāju, ka katru gadījumu jāvērtē atsevišķi. Mēs katrs esam unikāls, vienreizējs, tāpat mūsu dzīve, vismaz cik mums zināms, ir vienīgā šeit, uz Zemes. Vai tāpat, kā senāk, visi savi skaistākie mūža gadi būtu jāveltī pārsvarā darbam?