Kā gan 21. gadsimtā Eiropas vidū var plosīties tāds ļaunums un nežēlība, runājot par Krievijas “specoperāciju” Ukrainā, neizpratnē ir vairums demokrātisko valstu pilsoņu. Nav šaubu, ka arī šis karš atstās dziļas rētas gan uzbrucēju, gan aizstāvju dvēselēs, un pasaule vairs nekad nebūs tāda kā agrāk. Vai tiešām cilvēce no pagātnes nav mācījusies, ja nespēj novērst brutālu nogalināšanu un graušanu?

VALIJA BELUZA

Vardarbības saknes — vidē

Junga analītiķe, sertificēta klīniskā psiholoģe Inese Ruka atgādina, ka agresijas gēnu cilvēki nekad nav slēpuši, iepriekšējos gadsimtos tas izpaudies daudz vairāk un biežāk. “Karš vienmēr ir bijis līdzeklis, lai iegūtu, demonstrētu vai paturētu varu. Agresijas impulss piemīt visiem: tā ir bioloģiski noteikta reakcija, arī veids, kā sevi pasargāt. Izdzīvošanas pamatprincips — cīnīties vai bēgt. Protams, tagad esam emocionāli inteliģentāki, un pliks bioloģiskais instinkts miera laikos nav nepieciešams. Bet tas, kā realizējam agresiju, ir atkarīgs no personiskās pieredzes, vides, kurā esam uzauguši un kurā dzīvojam. Ukraiņiem, lai padzītu uzbrucējus no savas zemes, arī nākas būt vardarbīgiem, un visi karavīri tiek traumēti gan fiziski, gan psiholoģiski.”

Dusmas ir emocija, kas piemīt katram, tās ir rādītājs, ka kāds pārkāpj mūsu personiskās robežas. Savulaik tika mēģināts norādīt, ka dusmas nevajag izpaust, labāk par tām nerunāt. Īpaši meitenēm arvien mācīts: nepiktojies, citādi būs krunkas pierē. Puišiem paust dusmas bijis sociāli pieņemamāk — viņi drīkst kauties, cīnīties, jo jāprot taču sevi un savējos aizstāvēt.

Informāciju par to, vai agresīva uzvedība ir sociāli pieņemama, mēs galvenokārt saņemam no ģimenes, kura bērnam var mācīt, ka kaušanās nav pieņemama rīcība. Ja esi dusmīgs, tu drīksti teikt, ka esi dusmīgs. Ja kāds tev ņem nost mantiņu, tu vari pastāvēt uz savu: nē, tā ir mana manta. Ne velti arī bērnudārzā māca nevardarbīgas bērna disciplinēšanas prasmes. Domstarpības pirms strīda vai konflikta iespējams risināt ar diskusijām, runāšanu.

Bet kā tas attiecināms uz pieaugušo attiecībām, kad, piemēram, kaimiņš fiziski uzbrūk otram kaimiņam? I. Ruka skaidro: “Krievijas kultūrā, sadzīviskā līmenī valda uzskats “jesļi bjot, značit ļubit” (ja sit, tātad mīl). Likumiskā ziņā tiek akceptēts, ka vardarbība ģimenē ir tās iekšējā lieta, tātad sabiedrība pēc būtības pieņem, ka cilvēka personiskās robežas neeksistē.”

Kāpēc lai indivīds domātu citādi, ja viņa vidē vardarbība, princips “zobs pret zobu” skaitās norma, ja ģimene dzīvo instinktīvi, bioloģiski primitīvā līmenī, kur agresija ir pieļaujama? Turpretī, ja vecāki iedod klāt emocionālo inteliģenci, bieži vien tas ir saistīts ar izglītību, bērns ir uz robežas — labi, sabiedrība saka, ka spēka lietošana ir laba, bet mana ģimene tomēr iedeva citu skatījumu.

I. Ruka turpina: “Krievijā tiek popularizēts, ka armija ir spēks, ka vara pieder bagātajiem un jebkurš līdzeklis ir labs, lai pie varas tiktu. Līdz ar to agresijas līmenis viņu sabiedrībā ir augsts, un Putins savu izdomājumu, ka iebrukums Gruzijā vai Ukrainā viņam ir vajadzīgs, var realizēt. Principā sabiedrība dzīvo ar to pašu ideju: ja spēcīgākais uzvar, jāpieslejas spēcīgākajam. Sākoties karam, viens no jautājumiem bija, vai būs protesti. Redzam tikai atsevišķus notikumus, demokrātiski noskaņotā tautas daļa nespēj saliedēties, jo ir ļoti sadrumstalota. Ja zini, ka agresīvā vara ir spēcīgāka, ka par protestēšanu tevi ieliks cietumā, katram jāizdara izvēle — sargāt sevi vai cīnīties par ideju.”

Karš atmodina instinktus

Diez vai kāds algotnis lolo ilūzijas, ka reāls karš līdzinās videospēlei, kur varonis kontrolē procesu, sēdot drošībā uz dīvāna. Bet kāpēc tāda nežēlība, pat zvērīgums? Kāpēc jāpiesmej un jānogalina neaizsargāti civiliedzīvotāji? Nokļuvis svešā teritorijā, kareivis taču redz, ka nav tur ne fašistu, ne nacistu. I. Ruka skaidro: “Karā valda izdzīvošanas instinkts — vai nu nošauj tu, vai tevi. Saprotot, kur nonākuši, karotājiem brīžiem ir bezjēdzības sajūta, un bailes izprovocē nežēlību, kas savā ziņā ir kontroles atgūšanas veids. Varas, spēka demonstrēšana nepieciešama, lai atgādinātu — esmu stiprāks, spēju ietekmēt, pat ja tas ir acīmredzami.”

Runājot par karu, nevar spriest vispārcilvēciskās kategorijās, uzskata psihoterapeite. Viņasprāt, bruņots konflikts parauj vaļā instinktus. It sevišķi, ja jaunie puiši skolā kāvušies, ja agresija viņiem ir pieņemama. Nogalināt vienu, otru, trešo, būt situācijā, kur apkārt pretinieku un karabiedru līķi, ir brutalitāte augstākajā līmenī. Vai nu esi tajā iekšā, notrulinies, cīnies, izdari vēl kaut ko briesmīgāku un izdzīvo, vai arī no šausmām sajūc prātā. I. Ruka pieļauj, ka nežēlība arī tāpēc tik liela, lai kareivis gūtu sajūtu — neesmu atsūtīts te mirt, bet otrādi — pierādīt, ka šajā vietā esmu spēcīgāks.

“Otrajā pasaules karā tikpat nežēlīga bija gan vācu, gan krievu armija, lai gan no mūsu vēsturiskā viedokļa vācu karavīrus mazliet humanizējam, pieņemam, ka viņi varbūt bija ne tik zvērīgi. Jebkurā karā notiek masveida slepkavošana, bet uzvarētājus netiesā. Pēc kara vācu tauta uzņēmās vainu par savu militāristu zvērībām, noziegumiem un ļoti ilgi turēja neiesaistīšanās pozīciju. Savukārt krievi dabūja varas sajūtu. Spēks, brutalitāte, nežēlība ir tās sastāvdaļa.”

Junga analītiķei nav skaidras atbildes, kādēļ pēc septiņdesmit septiņiem miera gadiem Rietumu pasaule nonākusi tādā situācijā, kādēļ Putins un viņam pietuvinātie lēmuši, ka tagad ir piemērotākais laiks karot. “No otras puses, Krievija iebruka arī Gruzijā, tikai tas bija mazāka apmēra konflikts un pasaules acīm ātrāk paskrēja garām. Nākamā agresijas izpausme bija Krievijas iebrukums Donbasā, un pasaules reakcija bija mazāka. Princips savā ziņā bērnišķīgs — kad viens mazulis atņem kaut ko otram un seko tikai pirksta pakratīšana, viņš turpina. Saņēmis apstiprinājumu, ka ir stiprākais, varmāka izvēlas citus upurus vai arī trenējas, lai kļūtu vēl spēcīgāks.”

Uzliekot ekonomiskās sankcijas agresoram, citas valstis tam nogriež resursus un nevardarbīgā veidā mazina viņa spēku, iespēju atkārtot uzbrukumu. Protams, juzdams, ka zaudē, varmāka var satrakoties vēl vairāk. Tā mēdz notikt arī bērnudārzā, kad negrib palaist vaļā savu varu.

Mums kā sabiedrībai šī spēcīgā satricinājuma laikā ir iespēja mainīties un augt — kļūt neiecietīgiem pret vardarbību ģimenē, ievērot nulles toleranci pret homofobiskiem izlēcieniem. Ko darīt individuālā līmenī? Būt atbildīgākiem pret sevi, saviem bērniem un sabiedrību. Mācīties domstarpības risināt mierīgā un cieņpilnā veidā un pieņemt lēmumu — kas ir labs, kas ļauns. “Katrs var izvēlēties ētisko pozīciju, kā palīdzēt ukraiņu tautai. Daži aizbrauc karot, citi sarūpē humāno palīdzību, ziedo pat mašīnas, ved šurp vai uzņem bēgļus. Es neteiktu, ka tas notiek, lai vairotu labo. Drīzāk, lai atbalstītu tos, kuriem šobrīd nepieciešams vairāk. Mūsu empātija saistīta ar pašu pieredzi, tāpēc ir vieglāk definēt, kura šajā cīņā ir ļaunā puse. Jo gandrīz katrā dzimtā ir cietušie gan no krievu karaspēka Otrajā pasaules karā, gan no deportācijām padomju laikā. Tad ir jautājums: piederību kurai pusei jūt tie Latvijā dzīvojošie, kas propagandē Putina patiesību?” ◆

Uzziņa

AGRESIJA ir starptautiskām tiesībām neatbilstoša spēka lietošana pret citas valsts suverenitāti, teritoriālo neaizskaramību, ekonomisko vai politisko neatkarību, ko neattaisno pašaizsardzības nepieciešamība vai citi apstākļi, ko juridiski atzīst par izņēmumiem.

Šī jēdziena pamatdefinīciju devusi ANO Ģenerālā Asambleja.

Atspoguļojot plašu starptautisko vienošanos, šai definīcijai tomēr nav līguma formas, kaut arī to var pieskaitīt pie starptautiskajām tiesībām.

Avots: Vikipēdija